Valodas izvēle‎ > ‎Galda hokejs‎ > ‎

Vēsture

GH vēsture Latvijā (publicēts 2004)

Latvijā, tāpat kā visā bijušajā PSRS (jautājumu par Latvijas juridisko piederību PSRS še neizskatīšu), galda hokejs parādījās lielas rotaļlietas veidolā. Tomēr padomju modeļu, īpaši Novosibirskā ražotā, kvalitāte bija visai augsta, un plašas jaunatnes masas to attiecīgi novērtēja - galda hokejs kļuva par apmēram tikpat populāru un prestižu mantiņu kā šodien spēļdators. Salīdzinot ar pašreiz pieņemto "Stigas" versiju, tam trūka elegances - figūras bija plakanas, renītes taisnas un laukums beidzās ar vārtu līniju. Tomēr bija arī plusi: skaists un ērts rezultātu tablo, izturīgāka un stabilāka konstrukcija, sarkanā lampa aiz vārtiem. Galvenās spēles īpatnības uz Novosibirskas modeļa bija vārtsarga kloķa atrašanās centrā, vārtsarga atrašanās dziļāk vārtos un daudz mazāka figūru savstarpējā saskarsme. Turklāt galdiņa izturība mudināja uz primitīvu spēka spēli, kas vēl tagad manāms daudzu vecāku spēlētāju darbībās.

Tā laika padomijā bija praktiski neiespējami noorganizēt legālu turnīru šādā sporta veidā; tomēr varas iestādes arī necēla ausi, kad kas tāds notikās pa kluso. Neapšaubāmi, 70. gados notikās liels daudzums sētas, klases un radu līmeņa turnīru, par kuriem nav saglabājusies praktiski nekāda statistika. Kaut cik reāli organizācijas mēģinājumi sākās 1980. gada rudenī, kad Rīgā dažam disidentam ienāca prātā, ka šahs, dambrete un galda hokejs varētu piesegt citus kopāsanākšanas motīvus. Tā nu kādā lapkriša dienā izslavētajā "disidentu midzenī", kurā saimniekoja Vizma Belševica, tapa sākta turnīru sērija "Favorīts-1981" visas sezonas garumā. Pirmo posmu vinnēja M.Kozlovskis, taču Elsbergu un Belševicu klana savstarpējie treniņi vēlāk nospēlēja savu lomu un galā sērijā uzvarēja E.Belševics, tālākajās vietās atstājot K.Elsbergu, J.Elsbergu un M.Kozlovski. Starp veterāniem stiprākais izrādījās Z.Elsbergs, starp dāmām I.Auziņa. Azartā juniori metās apskaidrot par galda hokeju arī pārējo cilvēci, sākot ar savu 49. vidusskolu - un atrada tur priekšā jau apskaidroto I.Pavlovski. Skola ātri kļuva par GH attīstības bāzi, un 1982. gadā no tās reitingā iekļuva ap 15 spēlētāju. Kopējā reitinga augšdaļa 1982. gada beigās izskatījās tā: 
1. A.Miesnieks, 2. M.Kalniņš, 3. E.Belševics, 4. I.Pavlovskis, 5. J.Elsbergs.

1983. gadā vairums labāko spēlētāju pabeidza skolu un GH Latvijā panīka, atgriezdamies sētas turnīru līmenī. Paretam presē parādījās vēstis, ka Rietumos to lietu spēlējot nopietni; tā, avīžnieks M.Pagodkins atveda no ledus hokeja PČ Zviedrijā dažus materiālus. Tomēr kaut cik reāla kustība sākās tikai 1998. gadā, kad Ē.Loks uzņēmās organizēt turnīru sēriju bārā "Citrons", kas faktiski izvērtās par Rīgas atklāto čempionātu. "Loka turnīros" lielākos panākumus guva Mārtiņš Zirnis, Jānis Ķirsis, Andis Liepa, Uldis Jēkabsons, Raivis Sternāts. Kad Lokam kļuva par smagu vienam vilkt tādu vezumu, 1999. gada beigās tapa dibināts Rīgas Galda Hokeja Klubs, kurš arī kļuva par galveno GH notikumu organizatoru uz ilgu laiku. 2000. gada sākumā kafejnīcā "Taimauts" pie J.Kokaiņa notika Rīgas čempionāts 8 posmos, kurš pulcēja 92 dalībniekus. Kopš tā laika turnīri notika regulāri un pastāvīgi. 2000. gadā pie Ķirsona "Lido" atpūtas centrā notika pirmā Rīgas kausa izcīņa, kuru savāca R.Sternāts, atstājot aiz sevis Zirni, Ķirsi un Jēkabsonu. Īsi pirms tam maksimāli neoficiālā kārtā tapa nodibināta Kaščejlandes Galda Hokeja Konfederācija, kuras turnīru vinnētāji joprojām pa reizei savā starpā izspēlē arī Latvijas Kausa finālus (kā tas gadījās nesen Ventspilī, un neviens līdz šai dienai nevar apjēgt, kā Sprūžs ar Faļkenšteinu to numuru dabūja gatavu), bet pēc dažiem mēnešiem šim pozitīvajam piemēram sekoja arī oficiālā Latvijas Galda Hokeja Federācija. Tās stūrēšanu uzņēmās R.Blūmentāls, vairāk gan saistīts ar galdu pārdošanu nekā ar sportu, un dara to joprojām. Šādai ciešai sporta saistībai ar komerciju ir savas ēnas puses, tomēr ieguvums tiek atzīts par lielāku. Federācijas dibināšanu iezīmēja pirmais komandu turnīrs, kurā uzvarēja RGHK (S.Mihejevs, J.Ķirsis, I.Pavlovskis, V.Zoldners). Par galveno sacensību vietu pamazām izvērtās RTU, kur R.Sternāts spēja atrast kopīgu valodu ar sporta kluba vadību. 2000./01. g. sezonā Rīgas čempionātam pievienojās "Labas" kausa izcīņa Smiltenē, Krāslavā, Valmierā un Rīgā. Notika arī čempionāti komandām un junioriem, bet sezonas beigās - Latvijas čempionāts, uz kuru uzaicināja labākos spēlētājus. Tur arī galīgi noteica izlases sastāvu, kas jūnijā devās uz pasaules čempionātu Čehijā. Tie bija S.Mihejevs, R.Sternāts, M.Zirnis, J.Ķirsis, I.Viļķens, I.Pavlovskis, A.Liepa un S.Kalniņš, junioriem - D.Ozoliņš un A.Zoldners, sievietēm - L.Skaraine un I.Ruduša. Kopumā debija bija veiksmīga - Latvija ierindojās 5. vietā no 13. Individuāli labākais bija M.Zirnis - 31. vieta starp 100 dalībniekiem. Dāmu un junioru konkurence bija neliela - pa 2 no valsts. L.Skaraine tika 6., bet D.Ozoliņš 5. vietā. Lepni un laimīgi par šo rezultātu, latvieši sāka gatavoties tālākiem triumfiem... kuriem nu vajadzēja nākt pašiem no sevis. 

It kā viss šajā eiforijā gāja normāli. Turnīri gāja savu gaitu, ļauži mācījās PČ noskatītās kombinācijas, nokrita pāris vecu zvaigžņu un uzliesmoja pāris jaunu (kuras sagādāja g.k. Unibanka, BJC "Laimīte" un KGHK), notika vairāki masveidīgi, bet no sportiskā viedokļa neefektīvi turnīri skolēniem; bet vienalga palika stagnācijas iespaids. Zināmu asumu mēģināja ienest Ventspils pārstāvji, kuri visur cenšas pārspļaut Ūdensgalvas iemītniekus, bet pārliecinājušies, ka tas neizdosies, šie iegrima pesimismā un tagad GH dzīve tur turās uz mirstošas inerces. Labāk izskatās Inčukalnā, kur vietējam patriotam S.Kalniņam savulaik izdevās krietni iekustināt iedzimtos, tak pēdējā laikā par Inčukalna vasaras kausiem cīnās g.k. "ārzemnieki" no Rīgas. Iespēlējusies Skrunda. Uz GH kartes pamanāma kļuvusi Jēkabpils, taču par tās reālajām iespējām varēs spriest tikai vēlāk.

Viss šis "skrējiens uz vietas" noveda pie likumsakarīgajām sekām - 2003. gadā Cīrihē Latvija noslīdēja uz 6. vietu, palaižot sev garām arī Krieviju. Un neizskatās, ka stāvoklis varētu uzlaboties. Pat uz tāda mēroga sacensībām kā Latvijas Kausa posmi neierodas vairāki nacionālās izlases spēlētāji. Vajadzīgs jaunu asiņu pieplūdums, lai aizvietotu slaistus, bet tam vajadzīga enerģiska reklāma, kuru gatavi veikt labi ja divi cilvēki, turklāt ne abi tie saistīti ar GH kā tādu. Pašlaik mums vajag nevis masveidību, bet talantus. Mēs esam pārāk maza valsts, lai varētu cerēt, ka tie saradīsies paši kā masveidības sekas - it īpaši tādēļ, ka šis sporta veids nav bagāts un nekad nespēs nodrošināt labu iztiku, tādējādi sasniegumi tajā nekad nevienam nekļûs par dzīves mērķi (ja nu vienīgi fanātiķim, bet šādu neveselīgu attieksmi diez vai vajadzētu kultivēt). Bet vienmēr atradīsies cilvēki, kas labāk bûs piektie galda hokejā nekā piecdesmitie galda tenisā vai citā vairāk populārā sportā - uz tādiem arī vajag orientēties. Un vajag, lai tie mūs varētu atrast. Pašlaik gan informācijas problēmas bišķi parisinātas, bet līdz atbilstošam pašreklāmas līmenim vēl tālu.

Galda hokeja vēsture pasaulē (publicēts 2004)

Lai gan klīst baumas par galda hokeja spēlēšanu Argentīnā jau pirms pirmā pasaules kara, tomēr pa īstam visa tā putra aizsākās XX gadu simteņa 30.gados Ziemeļu Amerikā, kur Manro palaida pasaulē pirmo galda hokeja modeli - tas gan bija visai jancīgs un pašlaik to atzītu g.k. pirmsskolnieki. Tak pamazām lieta sāka iet uz priekšu, un pēc kara galda hokejs jau izskatījās apmēram tāds pats kā daudziem zināmās padomju versijas. Tomēr, lai gan jaunais izskats un spēles saturs jau bija piemērots visiem gadagājumiem, tas joprojām palika interesantas, tomēr spēlītes statusā. Izrāviens notika 1983. gadā, kad zviedru ražotājiem beidzot izdevās panākt efektīvi funkcionējošu veidu, kā hokejistu vadīt aiz vārtiem un uztaisīt īsti trīsdimensiju spēlētājus. Tas padarīja spēli krietni intelektuālāku un interesantāku, un kopš tā laika arī sākās mēģinājumi pārvērst šo izpriecu par sporta veidu. Maniakus, kuri gribētu iekļaut GH olimpisko spēļu programmā, še neapcerēšu, bet arī par rotaļu šis sports sen vairs nav uzskatāms. Pūles nesa augļus: 1989. gadā  tapa noorganizēts pirmais pasaules čempionāts, kurus turpmāk organizēja reizi divos gados (ar vienu nobīdi). Labāko spēlētāju trijnieks tradicionāli sastāv no zviedriem, pa retam iespraucoties kādam somam; izlašu konkurencē zviedri stāv pāri jebkādai konkurencei, par 2-4. parasti  plēšas somi, čehi un norvēģi. Pēdējā PČ Cīrihē ieradās 18 valstu pārstāvji, lai gan ne visas šīs valstis spēj sastādīt izlases - tā, japāņi vai ziemeļamerikāņi neierodas pietiekami kuplā skaitā, jo čempionāti līdz šim notikuši tikai Eiropā un ne visas federācijas var atļauties nosūtīt izlasi uz otru planētas malu, turklāt šis tomēr ir amatieru sports un ne katrs dalībnieks tiek pie atvaļinājuma pat uz pasaules čempionātu.


Lai apvienotu GH sabiedrību, 2003/2004. gada sezonā tapa organizēta Eirolīga - turnīru sērija dažādu valstu galvaspilsētās, apvienojot to ar kādu lielāku notikumu šo valstu GH. Rīgā pirmais šāds turnīrs, kurš notika zem "Rīgas kausa" nosaukuma, notika 2003. gada decembrī. Tiem latvijāņiem, kuriem trūkst iespēju braukāt uz turnīriem līdervalstīs, tā bija lieliska iespēja paraudzīties, kā spēlē Ostermans vai Vallens. Un dabūt no viņiem pa ādu :D Oficiālais EL reitings ir maznozīmīgs, jo reti kurš izbraukā visus posmus, par labāko spēlētāju salīdzinošo spēku var spriest tikai pēc pasaules čempionātiem un galvenajiem Zviedrijas turnīriem. Ne katrs no stiprajiem arī Eirolīgā laužas par uzvaru ar visiem spēkiem, tomēr derīgums no šī turnīra bija acīmredzams - vismaz mums. Ārzemnieki tikai pieklājības dēļ tieši nepateica, ko domā par mūsu organizatoriskajām spējām.

2004./2005. gada sezona izceļas ar to, ka tajā viens Eirolīgas posms paredzēts arī Bostonā (ASV) un, protams, PČ Latvijā jūnijā. Čehi droši vien to apdomā ar klusām šausmām, atceroties latviešu galda hokeja fanu aurošanu 2001. gada pasaules čempionātā Plzeņā (Pilzenē). Toreiz debitējošā Latvijas komanda apdullināja visus, uzreiz tiekot 5. vietā (no 13), bet vēl vairāk visus apdullināja atbraukušie Ventspils galda hokeja kluba fani, kas nebija slinki ne aizbļaut visiem ausis (galda hokejā tas ir krietni kaitinošāk kā, teiksim, ledus hokejā), ne uzvilkt Latvijas karogu virs sacensību vietas. Diez vai čehus nomierina apstāklis, ka Ventspilī galda hokejā pašlaik valda pagrimums.

Pēdējo pasaules un Eiropas čempionātu infolapas:

Īsa info par visiem PČhttp://www.ithf.info/stiga/ithf/wch.asp