Ateisms


Īss ievads

Vārds dievsturpmāk ir lietots ar mazo burtu, kad runa ir par nekonkrētu dievu (ir zināmi daudz dažādi dievi) un ar lielo burtu, kad runa ir par konkrētu dievu (Dievs, Allāhs, Zevs).

Klikojamas adreses būs šādā krāsā. Tās gan tevi aizvedīs uz materiāliem angļu valodā.

Šis ir lokalizēts un papildināts tulkojums. Oriģināls ir šeit. Daļas, kas Latvijai nav aktuālas, nav tulkotas.



Kas ir ateisms?

Ateisms, no grieķu θεος (atheos), ir definēts kā dieva un pārdabisku spēku esamības noliegšana; atteikšanās no reliģiskajiem ticējumiem”. Modernajā kontekstā ateisms var pārstāvēt vairāku veidu uzskatus, bet visbiežāk ar to saprot neticēšanu dievam.

Persona var būt arī reliģiozs ateists ar nosacījumu, ka tā tic reliģijai, kurā nav dievību, kā tas ir, piemēram, dažās budisma formās.

Vārdu ateisms jāraksta ar mazo burtu (mēs nepielūdzam Visu Vareno Ateismu), izņemot gadījumus, kad tas ir teikuma sākumā.

Kā tas atšķiras no teisma?

Teisms ir ticība vismaz vienam dievam. Tādas reliģijas kā kristietība, hinduisms, islāms, jūdaisms un zoroastrianisms ir teistiskas.

Kas ir agnosticisms?

Agnostiķis ir kāds, kurš uzskata, ka personīgi nezina (vājais agnosticisms) vai, ka nevienam nav iespējams zināt (stiprais agnosticisms) to, vai dievi eksistē. Vārds agnosticisms cēlies no grieķu a (bez) + gnosis (zināšanas).

Kā atšķiras agnosticisms no ateisma?

Agnosticisms un ateisms viens otru neizslēdz. Agnosticisms nav trešā pozīcija starp „ateismu” un „teismu”. Tās ir divas dažādas atbildes uz diviem dažādiem jautājumiem, šajā gadījumā uz „vai tu tici, ka dievs eksistē?” un „vai tu domā, ka ir iespējams uzzināt, vai dievs eksistē?

Katrs, kurš netic vienam vai vairākiem dieviem ir ateists. Implicītais ateisms ir neapzināta neticība kādam dievam, bet eksplicītais ateisms ir neticība, kas balstās pārdomātā, apzinātā dieva idejas noraidīšanā. Eksplicītajā ateismā var nošķirt stipro ateismu, kas nekautrējas apgalvot, ka dievs neeksistē un vājo ateismu, kas arī netic dievam, tomēr uz to neuzstāj. 

No otras puses, pat tad, ja lielākā daļa ateistu pasakas par Dievu, Zevu un Allāhu uzlūko ar vienādu neticību, kā stāstus par vienradžiem un rūķīšiem, tie tāpat ir vismaz tehniski agnostiski. Saukt sevi par tikai agnostiķi vai apgalvot es neesmu ateists, es esmu agnostiķis ir tas pats, kas teikt es neesmu francūzis, esmu vīrietis.

Kas ir anti-teisms, valsts ateisms un sekulārisms?

Anti-teisms – Aktīvi vai neaktīvi mēģinājumi pielikt teismam punktu, kas bieži ir kā atbildes reakcija uz anti-zinātniskiem uzskatiem, fanātismu un apšaubāmo morāli, ko atbalsta daudzi teisti. Daudzi skaļākie ateisti patiesībā ir vismaz daļēji anti-teisti. Tam ir vairāki iemesli, bet vissvarīgākais ir tas, ka anti-teistiem ir daudz vairāk sakāmā. Nekļūdieties: daudzi ateisti nav atklāti naidīgi pret reliģiju. Ieeļļots ritenis nečīkst un ateistiem, kuriem teisms nesagādā lielas raizes, ir mazāka motivācija izteikties.

Valsts ateisms – Šī ir „teokrātiskā” ateisma forma. Tā ir ideoloģija, ka ateismam vajadzētu būt valsts realizētam, kā tas bija zem daudzām komunistu valdībām. Lielākā daļa mūsdienu ateistu ir sekulāristi un iebilst šim nodomam. Esošajām un agrākajām komunistu valdībām primārie mērķi ir sabiedrības ekonomiska un sociāla rekonfigurācija, un to reliģiskā nostāja ir atvasinājums no šiem mērķiem.

Sekulārisms – Sekulārismu tā parastajā nozīmē attiecina uz valdību, kura neņem vērā reliģijas un cilvēku reliģiskos uzskatus. Šādā veidā tā neatbalsta nevienu teisma vai ateisma formu. Piemēram, valdība kas atzīst „lūgšanu dienu” nav sekulāra, bet tāda nav arī valdība, kas atzīst „dienu, kad neticēt dievībām”.

Kas ir jaunais ateisms un kā tas atšķiras no tradicionālā ateisma?

Jaunais ateisms ir tradicionālā ateisma agresīvāka un anti-reliģiozāka forma, ko pirmais iesāka Sems Harris 2004. gadā, publicējot bestselleru Ticības beigas: reliģija, terors un saprāta nākotne. To sarakstīt Harrisu motivēja 2001. gada 11. septembra uzbrukums Dvīņu torņiem. Jaunie ateisti uzskata, ka zinātne un racionalitāte ir virs ticības un vēlas tās paaugstināt par galējo patiesības noteikšanas instrumentu, kā arī uzskata reliģiju par kaitīgu un bīstamu. Dieva ideju un bībeliskus pieņēmumus tie salīdzina ar zinātnes atziņām, lai nodemonstrētu, ka Dievs nav iespējams. Populārākie jaunie ateisti ir jau minētais Sam Harris, kā arī Richard Dawkins (latviski ir izdota viņa grāmata Dieva delūzija) un Christopher Hitchens.

Kas ir deisms?

Deisti tic, ka visumu senā pagātnē radīja augstāks spēks, bet tas vairs nav aktīvi klātesošs un neiejaucas pasaules notikumos. Dēļ deistu ticības „augstākajam spēkam,” bieži uztvertam kā dievs, tie nekvalificējas „ateistu” apzīmējumam. Dažas definīcijas apsver deismu kā teisma apakškopu, bet citas abas ticības nodala.

Tomēr praktiskā ziņā ir maza atšķirība starp deistu un ateistu. Vairums deistu neveic parastās reliģiskās darbības kā lūgšanās, rituālu piekopšana un jocīgu liegumu ievērošana attiecībā uz ēdienkarti vai dzīvesveidu. Deisti ar ateistiem dala uzskatu, ka šodien neeksistē aktīva dievība.

Dēļ šīs līdzības daži ateisti nosauks deismu, kad tiem jautās par to reliģiju. Deisms saviem sekotājiem neuzliek nekādus praktiskus pienākumus, tomēr tam nepiemīt spēcīga sabiedrības stigma kā tas ir ar ateismu. Tā kā deistu dievs pastāvošajā visumā vairs neiejaucas, tā eksistence ir konstruktīvi bezjēdzīga, jo nav īpašu darbību, ko tam varētu piedēvēt. Tas nozīmē, ka nav atšķirības starp visumu bez dievībām un visumu ar deistu dievu.

Kas ir ignosticisms/teoloģiskais nekognitīvisms?

Vai tu tici šurum burum blēņām? Kāpēc jā vai kāpēc nē?

Ja tava atbilde ir „Kā lai es tām ticētu? Tās ir pilnīgas muļķības!”, tad tu jau esi pusceļā, lai saprastu ignosticismu un teoloģisko nekognitīvismu, jo tieši tā tie domā par apgalvojumu dievs eksistē”.

Tas izriet no fakta atzīšanas, ka vārds „dievs” ir nozīmējis miljardiem dažādu lietu miljardiem dažādu cilvēku, sākot no „maģisks vīriņš, kas dzīvo kalna galā un pieprasa, lai tam upurē aitas,” līdz „neizskaidrojams mīlestības spēks, kas mistiski aizskar cilvēku sirdis, izmantojot pilnīgi nepamanāmus līdzekļus,” beidzot ar „Viss visums ir dievs. Oho!”. Daudzas no šīm definīcijām ir muļķīgas, nefalsificējamas, pretrunīgas vai nesakarīgas. Patiešām, dažiem teistu apoloģētiem, kad tie ir iespiesti stūrī, patīk spēlēt muļķīgas spēles pat ar vārda „eksistē” nozīmi.

Tāpēc ignostiķi un teoloģiskie nekognitīviķi uzskata, ka ir veltīgi mēģināt izteikt apgalvojumus par dievu,” ja vien persona, ar kuru tu runā, nav ar mieru vispirms stingri nodefinēt, ko tā saprot ar „dievu” un vislabāk to darīt, izmantojot falsificējamus apgalvojumus, kas iegrožo teiksmainas nojautas, nevis gvelzt niekus par „ticību”. Atšķirība starp abiem terminiem ir tāda, ka ignosticisms apgalvo, ka oponenti dēļ definīciju trūkuma izdara par daudz pieņēmumu, bet teoloģiskais nekognitīvisms noraida ideju, ka termins dievs vispār ir kognitīvi jēgpilns. Dēļ pastāvošās līdzības starp abiem (vairākums cilvēku, kas piekrīt vienam, piekrīt arī otram) terminiem ikdienišķā sarunā tos bieži izmanto kā sinonīmus.

Ja vēlies uzzināt vairāk, apmeklē šo rakstu par Ņūtona liesmojošo lāzerzobenu.” Tā ir Okamas asmens” stiprāka versija, kas māca, ka apgalvojumi, kuriem īstenībā nav jēgas, nekam neder.

Kas ir sekulārais humānisms, transhumānisms, skepticisms, racionālisms, empīrisms, pozitīvisms, postmodernisms, materiālisms, naturālisms un nihilisms?

Tās visas ir dažādas filozofijas un pasaules uzskati, kas ir saderīgi ar ateismu un bieži saistīti ar to. Patiešām, dažreiz cilvēki neizprot, ka ateisms nenozīmē neko vairāk kā ticības neesamību un jauc to ar šiem uzskatiem. Būšana par ateistu tevi vēl nepadara par piederīgu kādai no šīm pozīcijām:

Sekulārais humānisms ir filozofija, kas par pamatu morālu lēmumu pieņemšanai pieņem cilvēka spriestspēju, ētiku, sociālo taisnīgumu, filozofisko naturālismu, bet nepieņem reliģiskās dogmas, pārdabisko, pseidozinātni un māņticību. Būtībā sekulārais humānisms ir par būšanu labam labā dēļ, nevis tāpēc, ka neredzams kauslis debesīs tev liek tādam būt.

Transhumānisms ir filozofija, kas apgalvo, ka cilvēka stāvokli var un vajag uzlabot, turklāt uzlabot strauji. Tā atbalsta zinātnes un tehnoloģiju lietošanu cīņā pret slimībām, badu, nabadzību un novecošanu, kā arī lai paaugstinātu cilvēku fiziskās un garīgās spējas, un, galu galā, kolonizētu saules sistēmu un tālāk. Prominentais transhumānists Eliēzers Judkovskis skaidro, ka, viņaprāttranshumānisms ir vienkāršots humānisms, tikai bez „nevajadzētu rūpēties par cilvēkiem aiz šīs robežas” punkta.

Skepticisms būtībā ir filozofiska pozīcija, ka visus uzskatus vajadzētu balstīt evidencei (evidence ir pierādījumi, kas vedina uzskatīt, ka kaut kas varētu būt patiesība). Skeptiķis Karls Sagans radīja frāzi „ārkārtēji apgalvojumi prasa ārkārtēju evidenci”. Skeptiķi ir daudz vieglāk pārliecināt par to, ka tavs mājdzīvnieks ir kaķis nekā par to, ka tavs mājdzīvnieks ir zilais valis, kā arī daudz vieglāk pārliecināt par to, ka tavs mājdzīvnieks ir zilais valis nekā par to, ka tavs mājdzīvnieks ir vienradzis. Praktiskais skepticisms ir pazīstams arī kā smalkā blēņu pazīšanas māksla.

Racionālisms ir uzskats, ka loģika ir vispārākā. Loģika ir izcili noderīga, bet to ierobežo fakts, ka loģiskie secinājumi būs tikai tik labi, cik labas būs premisas. Racionālisma stiprās formas proponenti (kā Renē Dekarts) labprāt veido a priori argumentus un tāpēc kļūst par laupījumu atkritumi iekšā, atkritumi ārā” efektam. Kad premisu izvēlē pielieto gana skepticismu, tad racionālisms kļūst par racionalitāti, savukārt tā ir patiešām derīgs instruments.

Materiālisms savā būtībā ir pozīcija, ka nepastāv maģija un viss, kas eksistē, ir veidots no vielas vai enerģijas. Materiālisms neizslēdz mums vēl nepazīstamu matērijas formu eksistenci, bet rauc pieri par pseidozinātnisku vārda „enerģija” nepareizu lietošanu, lai apzīmētu maģiskas blēņas”. Metodoloģiskais naturālisms, svarīga zinātniskās metodes sastāvdaļa, apgalvo, ka „kamēr neparādīsies evidence pretējam, tikmēr veiksim zinātni tā, it kā materiālisms būtu patiess, jo kas mūs savādāk atturēs no pieņēmuma, ka visu kontrolē neredzamas un nekonstatējamas laumiņas?”

Empīrisms (it īpaši pragmatisms) ir filozofiska pozīcija, kas māca, ka novērojumi par reālo pasauli ir vienīgais veids kā kaut ko uzzināt par reālo pasauli un, ka tādi centieni kā „ticība” un „dievišķas atklāsmes” ir nederīgi, lai iegūtu zināšanas. Ja tu vēlies uzzīmēt precīzu pilsētas karti, tu nevari sēdēt istabā būdams „apgaismots” un zīmēt nejaušas līnijas uz papīra, tā vietā tev kaut kādā ceļā jānovēro faktiskais pilsētas izkārtojums. Empīristi popularizēja un sāka formalizēt eksperimenta procesu kā metodi, ar kuru uzdot visumam jautājumus.

Pozitīvisms būtībā sākās kā apgalvojums, ka „tas, ko nevar pārbaudīt ar eksperimentu nav tā vērts, lai par to domātu”. Kad ļoti drīz kļuva skaidrs, ka šī apgalvojuma filozofiskā validitāte nav eksperimentāli pārbaudāma (bez jokiem?), tam pieķērās tādi džentelmeņi kā Karls Poppers un pārveidoja to par rafinētāku filozofisko empīrismu un metodoloģisko naturālismu.

Postmodernisms īsumā ir mākslinieku un vārīgu filozofu reakcija pret to, ka zinātnieki un skarbie filozofi aizskar to jūtas. Novests galējībā, postmodernisms apgalvo, ka visa realitāte ir sociāli konstrukti un fakti ir tikai tavs viedoklis, vecīt!

Nihilisms apgalvo, ka lietām nav pašām par sevi piemītošas jēgas. Eksistenciālie nihilisti apgalvo, ka dzīvei un eksistencei nepiemīt jēga pati par sevi, bet morālie nihilisti apgalvo, ka visas morālās vērtības ir tikai sociāli konstrukti. Tas nenozīmē, ka būšana par nihilistu kādu automātiski padara par psihopātu vai depresīvu pusaudzi, jo vairums nihilistu ir pilnīgi spējīgi paši piešķirt lietām jēgu, tie vienkārši noraida ideju, ka tām eksistē kāda iekšēja dziļāka jēga.

Jūs nelietojat tā vārda pareizo definīciju!

Mēs cenšamies izmantot definīcijas, kas ņemtas no Tildes vai Tezaura vārdnīcām. Pirms uzsākt debatēt, izmantojot kādus terminus, nepieciešams vienoties, ko šie termini nozīmē. Atceries, ka nepastāv tāda Viena Pareizā Definīcija, toties pastāv biežāk lietotās definīcijas. Vārdiem ir nozīme tikai tik ilgi, kamēr tu vari paļauties, ka persona, ar kuru tu runā, saprot konceptus, kurus tu centies izteikt.

Minoritāšu tiesības, diskriminācija u.t.t.

Reliģiski motivēta LGBT personu diskriminācija ir minoritāšu tiesību jautājums, kas nav saistīts ar ateismu.

Reliģiski motivēta LGBT personu vai jebkura cita cilvēka diskriminācija ir sekulāro tiesību jautājums, kas ir saistīts ar ateismu.

Vai jums nevajadzētu knābāt visas reliģijas vienādi? Kāpēc jūsu uzmanības centrā ir kristietība?

Jo mēs esam latvieši. Kristietība ar nomācošu pārākumu ir dominējošā reliģija Latvijā, tāpēc tā ir reliģija, kuru latvieši sastop visbiežāk.

Kāpēc jūs esat tik neapmierināti? Kāpēc jums tā nepatīk reliģija, ja tā ir katra paša personīgā izvēle?

Ja reliģija būtu nekas vairāk kā personīgā izvēle, tad daudziem no mums tā nebūtu tāda problēma. Diemžēl reliģija ir par iemeslu lielai daļai pasaules ļaunuma, sākot ar vēsturisku verdzības attaisnošanu un genocīdiem, turpinot ar cilvēktiesību pārkāpumiem mūsdienās, beidzot ar pasaku mācīšanu dabas zinātņu stundās un vainīgo slēpšanu bērnu seksuālās izmantošanas gadījumos.

Ja vēlies uzzināt vairāk, apmeklē šo rakstu: Atheists and Anger.

Es vēlos atgādināt, ka ne visi reliģiozie cilvēki ir nelietīgi. Daudzi no mums ir ļoti krietni!

Vairums ateistu jau zina, ka ne visi reliģiozie cilvēki ir nelietīgi. Ja tu vēlies atvainoties par kāda cita uzvedību, apstājies šeit pat. Ja tev nav nekāda sakara ar tādu uzvedību, kādu mēs kritizējam, tad mūsu kritika nav veltīta tev. Ja gribi paveikt ko labu, tad ej cīnies ar cilvēktiesību pārkāpējiem, antiintelektuāļiem, fundamentālistiem un kreacionistiem. Tava enerģija tiks izmantota daudz lietderīgāk, ja tu cīnīsies ar šādiem cilvēkiem, nevis aizstāvēsi grāmatu, kuru šie cilvēki izmanto, lai attaisnotu savu rīcību.

Jāatzīmē, ka „ne tik slikti kā tie citi puiši” nav sinonīms vārdam „labi”. Vairumam mēreno reliģiju formām ir pašām savas problēmas.

Tie nelietīgie cilvēki nepraktizē PATIESO manas reliģijas versiju!

Šie cilvēki tieši to pašu saka par tevi. Varam droši apgalvot, ka viņu apgalvojumi ir vismaz tieši tik pat pamatoti cik tavējie. Apzināta daudzo, daudzo daļu ignorēšana, kas tavā Svētajā Grāmatā pilnvaro vardarbību, netaisnību, neiecietību un diskrimināciju var padarīt tevi par labāku kaimiņu vai labāku cilvēku, bet tas nepadara tevi par labāku kristieti, musulmani u.t.t.

Es nemēģinu nevienu pievērst ticībai, bet...

Kāpēc nē? Ja tu uzskati, ka tev ir taisnība, ja tu patiešām tici tavas reliģijas apgalvotajam, tev pilnīgi noteikti vajadzētu mēģināt mūs pievērst ticībai!

Daudzi cilvēki domā, ka paziņojot „Katram ir tiesības ticēt kam vien viņš grib!” viņi rīkojas krietni, bet aplūkojot šo situāciju tuvāk paliek skaidrs, ka šī ir tāda attieksme, kādu mēs nevaram cienīt.

Es nevaru runāt visu ateistu vārdā, bet liela daļa no mums ir skeptiķi: mēs negribam ticēt tam, kas ir viskomfortablāk, mēs gribam ticēt tam, kas visprecīzāk atspoguļo realitāti. Ja debesis ir zilas, tad es gribu ticēt, ka debesis ir zilas. Ja debesis nav zilas, tad es gribu ticēt, ka debesis nav zilas.

Tieši tāpat, ja kristiešu Dievs eksistē, tad es gribu ticēt, ka kristiešu Dievs eksistē. Ja Allāhs eksistē, tad es gribu ticēt, ka Allāhs eksistē. Ja Vēja Māte eksistē, tad es gribu ticēt, ka Vēja Māte eksistē.

Ja tev ir pieejama īsta evidence, ka kaut kas pārdabisks patiešām eksistē, tu mums izdarītu lāča pakalpojumu nedaloties šajā evidencē ar mums. Ja evidences tev nav, tad tu izdarītu lāča pakalpojumu pats sev, turpinot ticēt. Es nesaku, ka tev jāapstaigā dzīvokļi un jādala draņķīgas brošūras (ja vien, protams, tu nedomā, ka ar visiem, kas tev nepiekrīt, notiks ļoti sliktas lietas, jo tādā gadījumā tas ir mazākais, kas tev būtu jādara), bet, ja kāds sāk uzdot jautājumus, tev vajadzētu nevilcinoties atbildēt.

Un tas viss pat neapsverot nepiedodami nāves grēki -> ELLE!” apstākli. Ja tu tici, ka paradīze un elle eksistē, tad ļaut kādam ticēt „kam vien viņš grib ticēt” ir viena no sliktākajām lietām, ko tu šim cilvēkam vari nodarīt. Ja tu nevēlies kādam dažas stundas pakrist uz nerviem, lai paglābtu to no mūžīgām mocībām, tad nemaz neuzdrošinies sacīt, ka tu „cieni” tā uzskatus.

Ņem vērā, ka tas nenozīmē, ka kādam no mums, ateistiem, vajadzētu izbaudīt pievēršanu ticībai. Ja es domātu, ka troļļi pavilks zem zemes kādu cilvēku un spīdzinās tūkstošiem gadu, un, ka vienīgais veids kā es varētu viņu pasargāt no troļļiem būtu apliet to ar kaķu urīnu, un es turētu spaini ar kaķu urīnu savās rokās, tad es nevaru iedomāties nevienu cilvēku, kuru es ienīstu tik ļoti, lai ļautu troļļiem paņemt. Tomēr, no tāda cilvēka skatpunkta, kurš ar mani nedala manas bažas par troļļiem, priekšroka tiktu dota netikt aplietam ar kaķa urīnu. Šādi rodas konflikti, jo kāds domā, ka tam ir tiesības ne tikai uz savu viedokli, bet arī uz saviem faktiem.

Vai jūs uzskatāt, ka mērena ticība ir labāka par fundamentālismu?

Savā ziņā labāka, savā ziņā sliktāka. Ir daudz labāk ticēt, ka tavs matu fēns tev liek palīdzēt bezpajumtniekiem nekā ticēt, ka tas tev liek iet ārā un noslepkavot katru rudmati, kuru ieraugi. Tomēr vēl daudz labāk ir neklausīt tam, ko, tavuprāt, tev saka tavs matu fēns.

Stipra ticība Ziemassvētku vecītim ir pārsvarā nekaitīga un var tev palīdzēt būt dāsnākam, labākam cilvēkam, bet, lai varētu turpinātu pastāvēt, tā tev prasa ignorēt un aizskaidrot prom kaudzēm pretrunīgas evidences. Tāda veida ticība prasa apturēt to prāta procesu, kura uzdevums ir atšķirt patiesību no maldiem un, ja tu esi ar mieru kaut kam tik lielam kā dieva pieņēmums” izlavīties cauri neizaicinātam, kas zina, kas vēl var izslīdēt cauri plaisām? Reiz tu atzīsti, ka tu kaut ko uzskati par patiesu tikai dēļ ticības, tu būtībā atzīsti, ka tev nerūp, vai tas ir patiess vai nav. Tiklīdz tev beidz rūpēt realitāte vienā savas dzīves aspektā, tai ir daudz vieglāk beigt rūpēt arī citos tās aspektos.

Cilvēku diskriminācija vai kosmoloģijas un bioloģijas ignorēšana nav lielākā problēma, lielākā problēma ir maldi, dogmas un gatavība ignorēt realitāti, kas tiek uztverta par neērtu. Ciktāl ir norūpējušies vairākums skeptiķu, cilvēkiem, kas nekritiski tic pārdabiskajam reliģijā un ir gatavi ticēt ārkārtējiem apgalvojumiem par spīti pilnīgam evidences trūkumam, ir fundamentāli negodīgs pasaules redzējums, kas nekad nevarēs pilnībā sakrist ar evidenci un racionalitāti.

Turklāt katrs, kurš pieprasa cienīt nekritisku piekrišanu pārdabiskiem maldiem, pat nekaitīgiem maldiem, netieši sniedz palīdzību un atbalstu postošiem maldiem, jo tādā veidā liek domāt, ka ir daudz mazāk pieņemams kritizēt cilvēkus ar radniecīgiem uzskatiem, kuri ir acīmredzami nelietīgi vai ķerti. Mērena ticība auklē fundamentālismu.

Ir patīkami, ja daži reliģiozi cilvēki dala pāris pozīcijas ar ateistiem, ir patīkami, ja daži reliģiozi cilvēki aizstāv cilvēktiesības, ir patīkami, ja daži reliģiozi cilvēki pieņem evolūcijas teoriju, ir patīkami, ja daži reliģiozi cilvēki pieņem, ka Lielais Sprādziens patiešām notika. Ir patīkami pat tas, ka vairākums reliģiozo cilvēku ir gatavi pieņemt, ka zeme nav plakana, tas noteikti ir labāk par alternatīvu.

Īsumā, mēs zinām, ka tu neesi tik slikts kā tie ķertie. Tomēr, kamēr tu neesi pret visu, kas reliģijā ir nepareizi, neesi pārsteigts, ja mēs tevi uzskatīsim par daļu no problēmas.

Atspēkojumi izplatītākajiem teoloģiskajiem argumentiem

Izplatītāko teoloģisko argumentu atspēkojumu kā arī saprātīgākos ateistu argumentus meklē šeit. Vari ieskatīties arī Ironchariots, Wikipedia un Vispārējie teoloģiskie argumenti lapās.


Ateistu pasaules redzējums

Kā ateistiem var būt morāle bez dieva?

Morāle nav kaut kas, kas ir dieva dots.

Piemēram, budisti seko pieciem priekšrakstiem, kurus tiem iedeva Buda (563 – 483 gadus p.m.ē.):

  1. „Es atturos no dzīvības ņemšanas”.
  2. „Es atturos ņemt to, kas man nav dots”.
  3. „Es atturos no seksuāliem pārkāpumiem”.
  4. „Es atturos no nepatiesas valodas”.
  5. „Es atturos no raudzētiem dzērieniem, kas izraisa reibumu”.

Vai arī vēl senāks ir Hammurapi kodekss, kas ir labi saglabājies Babiloniešu likuma kodekss, kas datēts apmēram 1772 gadus p.m.ē.
Vairums sabiedrību paļaujas uz rakstītiem likumiem, kuri ir svarīgi un noderīgi, bet nevajadzētu tos uzskatīt par dievu dotiem.

Turklāt, sabiedrībai attīstoties, likumiem ir nepieciešams mainīties. Visslavenākais Hammurapi likums ir: „Ja vīrs izsit otram vīram aci, tad par sodu viņam pašam jāizsit acs”. Vai sabiedrībā joprojām nepieciešami tik seni likumi?

Kas ir morāle?

Praksē morāli labi aprakstīt kā neizbēgamu zeitgeist (vāc. „laikmeta gars”), kas ir vienmēr mainīga sociālā izpratne, kurā mēs visi piedalāmies, kas nosaka to, kas ir pieņemama un nepieņemama uzvedība katrā sabiedrībā.

Filozofijā morāle, vispārīgi skatoties, tiek sadalīta (vismaz) trijos atzarojumos: konsekvenciālismā jeb uzskatā, ka morāle jāvērtē pēc rīcības sekām; deontoloģijā jeb uzskatā, ka morāle jāvērtē pēc tā, vai rīcība saskan vai nesaskan ar kādiem noteikumiem un tikumu ētikā jeb uzskatā, ka morāle jāvērtē pēc tā, kas cilvēki „ir” nevis pēc tā, ko cilvēki „dara”. 

Šobrīd strauji attīstās arī evolucionārā ētika, kas vēlas noskaidrot, vai mūsu morāle nesakņojas evolūcijas formētā psiholoģijā un uzvedībā. Ir noskaidrots, ka morāle ir senāka par reliģijām, jo tā ir novērojama arī primitīvos dzīvniekos. Iespējams, ka morāle izriet no empātijas, kas ir dabiska smadzeņu funkcija. Jo vairāk empātijas dzīvniekam piemīt, jo "morālāka" ir tā uzvedība. Empātija ir novērota suņos, kaķos, delfīnos, primātos, pelēs un žurkās, kā arī citos dzīvniekos.

Lietojot šīs definīcijas, vairākums šodienas reliģiju pārstāv deontoloģiju, kurā noteikumus ir devusi kāda pārdabiska būtne. Tomēr šim atzaram pašam par sevi nepiemīt nekas, kas to padarītu par nepieciešami labu. Samelot nacistiem par ebreju slēptuvi būtu amorāla rīcība, jo melot ir amorāli, deontoloģijā pareizais nav atkarīgs no labā.

Skatoties tālāk, morāli var pētīt arī psiholoģija un socioloģija. Kamēr abas piedāvā tās skaidrojumu, neviena nepiedāvā risinājumu kā noteikt, kurš no morāles komplektiem ir labāks, tomēr priekšstats par to var tikt gūts ar sekulārās filozofijas palīdzību. Kā evidence tam kalpo sekulāro institūtu tiesu instanču darbība (iespējams, labākais piemērs ir sekulārās valdības) vai to sociālo normu, kurām nav reliģisks pamats, virsrokas gūšana. Piemēri iekļauj verdzības pasludināšanu par nelikumīgu, kā arī seksisma un rasisma noraidīšanu.

Pretēja tam ir reliģiju dogmatiskā pieeja, kurā nodibināts viens nemainīgs noteikumu komplekts, kurā skaidri izklāstīts, ka lietas ir negrozāmi pareizas vai nepareizas, tādējādi kavējot morāles progresu.

„Skaties! Briesmīgākie slepkavnieciskie līderi vēsturē bija ateisti! Hitlers! Pols Pots! Staļins!”

Izplatīts nepareizs priekšstats, kas tiek apņēmīgi popularizēts teistu vidū ir, ka katrs no šiem nelietīgajiem diktatoriem bija nelietīgs tāpēc, ka bija ateists. Tas implicē, ka bez dieva cilvēkiem nav morāla pamata un tāpēc tie tieksies paveikt ļaunus darbus kā, piemēram, masu slepkavības.

Tas ir pilnīgi nepareizi. Morāle un moralitāte ir dabiska visiem cilvēkiem un ir pilnīgi nodalīta no reliģiskajiem uzskatiem. Vai reliģiozs ticīgais pēkšņi nolemtu sākt slepkavot un izvarot, ja viņš pārtrauktu ticēt dievam? Patiešām, ja morāli nosaka tikai reliģiskās mācības, tad verdzība, nomētāšana ar akmeņiem un daudz citas briesmu lietas, ko Bībele piedod, nemaz netiktu uzskatītas par briesmu lietām – tās joprojām būtu pilnīgi morālas darbības. 

Ja cilvēks jau iepriekš nesaprot, ka cietsirdība ir nepareiza, viņš to nesapratīs lasot Bībeli vai Korānu - šīs grāmatas ir pārpildītas gan ar cilvēciskas, gan dievišķas cietsirdības svinēšanu. Mēs nesaņemam savu morāli no reliģijas. Kas grāmatās ir labais mēs izlemjam ar morālās intuīcijas palīdzību, kas kaut kādā līmenī ir iekodēta katrā no mums un rafinēta tūkstošiem gadus ilgās pārdomās par cilvēka laimes cēloņiem.

Gadiem ejot mēs esam panākuši ievērojamu morālo progresu un mēs to nesasniedzām pārlasot Bībeli vai Korānu īpaši uzmanīgi. Abas šīs grāmatas piedod verdzību, tomēr katra civilizēta būtne mūsdienās atzīst, ka verdzība ir mežonīga. Viss labais rakstos kā, piemēram, zelta likums, var tikt augstu novērtēts par tā ētisko viedumu bez vajadzības ticēt, ka to mums devis pārdabisks visuma radītājs.

Šis nelietīgo diktatoru arguments ir nepareizs arī sekojošo iemeslu dēļ: 

·         Cēlonība ir izšķiroša jebkāda veida attiecību izprašanā. Cēlonība starp amorālo ateistu piemēriem un ateismu robežojas ar neeksistējošu, vairumā gadījuma tā ir tādā līmenī, kā būtu apgalvot, ka Hitlers un Staļins abi bija slikti, jo tiem abiem bija ūsas.

·         Cēlonība starp amorālām darbībām un reliģiozitāti ir daudz pamanāmāka reliģiskajā vidē. Iespējams, skaidrākais un nesenākais piemērs ir nesenie uzbrukumi dažiem Eiropas karikatūristiem par Muhameda zīmējumiem.

·         Tas nepierāda nedz dieva esamību, nedz neesamību. Labākajā gadījumā tas pierāda to, ka dieva eksistence varētu būt vēlama.

·         Tas norāda uz nopietnu vēstures neizpratni, ko zemāk šajā nodaļā izskaidro Sems Harris.

Attiecībā uz Hitleru, Polu Potu un Staļinu ir svarīgi vispirms norādīt, ka Hitlers nemaz nebija ateists. Viņš tika audzināts kā katolis, regulāri iekļāva Jēzu savās runās un bieži runāja par savu un vāciešu „acīmredzamo likteni” – droši ne-ateistiska pozīcija. Tāpat ir vērts pieminēt, ka, izņemot Hitleru, nomācošs vairākums nacistu partijas biedru bija reliģiozi un tie bija pirmkārt viņi, kas paveica nacistu partijas noziegumus. Jāpiebilst, ka nacistu partija arī oficiāli aizliedza grāmatas, kas „izsmēja, noniecināja vai nomelnoja kristietību, ticību dievam un citas lietas, kas ir svētas”. (Starp aizliegtajām grāmatām bija arī Darvina Sugu izcelšanas).

Pols Pots tika audzināts kā budists un vēlāk pavadīja 8 gadus Katoļu semināros, bet precīzāk būtu viņu saukt par deistu, jo viņa ticība „paradīzei” un „liktenim” bija tēlota.

Staļins piedzima ļoti reliģiozā mājsaimniecībā un apmeklēja Tiflis (Tbilisi) Teoloģisko semināru, no kura viņu izslēdza. Viņa personīgos reliģiskos uzskatus ir grūti skaidri saprast, tomēr ir zināms, ka viņš publiski uzstājās par to, ka reliģijas nav nepieciešamas un ir ticams, ka pēdējos dzīves gados viņš bijis deists vai ateists.

Sems Harris piedāvā spilgtu izskaidrojumu šo vīru rīcībai:

Ticīgie regulāri apgalvo, ka ateisms ir vainojams pie dažiem no visnopietnākajiem 20. gadsimta noziegumiem. Kaut arī tā ir patiesība, ka Hitlera, Staļina, Mao un Pola Pota režīmi bija līdz dažādiem līmeņiem nereliģiski, tie arī nebija īpaši racionāli. To publiskie paziņojumi faktiski nebija nekas daudz vairāk kā litānijas maldiem - maldiem par rasi, ekonomiku, nacionālo identitāti, vēstures gaitu vai intelektuālisma morālajiem draudiem. Daudzos aspektos reliģija bija tieši vainojama pat šeit. Apsveriet holokaustu: antisemītisms, kas uzcēla nacistu krematorijas ķieģeli pa ķieģelim, bija tiešs viduslaiku kristietības mantojums. Gadsimtiem ilgi reliģiozie vācieši saskatīja ebrejus kā ķeceru ļaunāko paveidu un piedēvēja katru sociālo ļaunumu to ilgstošajai klātbūtnei starp „uzticīgajiem”. Vatikāna laikrakstos apsūdzības ebrejiem kristiešu bērnu nogalināšanā un viņu asiņu izmantošanā reliģiskos rituālos turpināja parādīties vēl 1914. gadā.

Aušvice, gulags un kaujaslauki nav piemēri tam, kas notiek, kad cilvēki kļūst pārāk kritiski pret neattaisnotiem uzskatiem, tieši pretēji, šīs šausmu lietas liecina par draudiem, kas rodas nedomājot pietiekami kritiski par specifiskām sekulārajām ideoloģijām. Lieki piebilst, racionāls arguments pret reliģisku ticību nav arguments par labu aklai ateisma pieņemšanai par dogmu. Problēma, ko atklāj diktatoriskais ateists ir nevienas citas kā pašas dogmas problēma – kuras daļa katrā reliģijā ir vairāk kā pietiekama. Pierakstītajā vēsturē nav tādas sabiedrības, kas būtu cietusi, jo tās cilvēki ir kļuvuši pārāk saprātīgi vai pārāk pretimnākoši pret racionāliem spriedumiem”.

Kāpēc neticēt dievam „katram gadījumam?”

Šis arguments ir pazīstams kā „Paskāla derības” un ir pilnībā atspēkots jau kopš Blēzs Paskāls ar to iepazīstināja. Rationalwiki ir lieliska lapa par šo tēmu, tāpat arī Iron Chariots, bet mēs iziesim cauri svarīgākajiem punktiem:

·         Kuram dievam? Šis arguments ir labs piemērs loģikas kļūdai, ko sauc par viltus dilemmu. Kopš vēstures pierakstīšanas sākšanas cilvēce ir pielūgusi ap 2700 - 3000 dažādus dievus un tie ir tikai tie, kas mums ir zināmi. Mums nezināmu dievu, kas varētu eksistēt, skaits varētu sniegties praktiski bezgalībā. Paskāls pats atzina sava argumenta vājo vietu un vēlāk paskaidroja, ka ir domājis to tikai kristietības kontekstā.

·         Pieņemot, ka mēs kaut kā izvēlētos pareizo dievu, kā mēs zinātu, ka mēs šo dievu pielūdzam pareizajā veidā? Ir daudz dažādi hinduisma, islāma, jūdaisma un kristietības virzieni. Kristietībai vien ir apmēram četrdesmit viens tūkstotis dažādu konfesiju. Pieņemot, ka dievam vispār rūp, ka to pielūdz, kā mēs varam zināt, ka mēs viņu pielūdzam tādā veidā, kādā viņš pieprasa? Ja kalvinistiem ir taisnība, tad nav nozīmes kā tu pielūdz, jo tava pestīšana jau ir nolemta neatkarīgi no tā, vai tu tici. Ja katoļiem ir taisnība, tad tava pestīšana ir iespējama tikai piekopjot tādus rituālus kā svētais vakarēdiens un pēdējais sakraments. Ja baptistiem ir taisnība, tad nostrādās tikai padevībā lūgta pestīšana. Viņiem visiem nevar būt taisnība.

·         Pieņemot, ka mēs pielūdzam pareizo dievu un darām to pareizajā veidā, kāpēc lai šis dievs pieņemtu melus? Neviens nevar sevi piespiest noticēt tam, ko īstenībā neuzskata par patiesu. Pamēģini piespiest sevi patiešām noticēt tam, ka gravitācija ir mīts un tu spēj jebkurā brīdī aizlidot izplatījumā, ja vien tā vēlies. Vienkārši apgalvot, ka tici nav tas pats, kas ticēt. Ja dievs ir ar mieru pieņemt šādus melus, kā tas to padara par pielūgšanas cienīgu? Ja dievam vispār ir iespējams samelot, kā tāds dievs kvalificējas par dievu?

·         Nevienam nevajadzētu ticēt vampīriem aiz bailēm, ka kādu dienu to var sakost. Ticēt kaut kam aiz bailēm ir iracionāli. Paskāla derības ir apelācija pie emocijām un tas neliecina neko labu par šī argumenta kvalitāti.

·         Paskāla derības pieņem, ka, ja dievs eksistē, tad tas atalgo ticību un nosoda skepticismu. Kā mēs varam pārliecināties, ka īstenībā netiks atalgots skepticisms un par ticību nepienāksies sods? 

·         Reliģija paņem tavu laiku un enerģiju tāpat kā tavu naudu, ja dieva iespējamība ir nenozīmīgi maza, tad to pielūdzot tu esi izniekojis daļu savas dzīves. Ateismā nav reliģisku aizliegumu un prasību, tātad šādā ziņā ateisti kaut ko iegūst. 

Kas notiek, kad mēs nomirstam?

Ateistiem ir tikai viena kopīga īpašība – ticības dievībām neesamība. Ateismam nav nekā ko teikt par to, kas notiek pēc nāves. Ir iespējams būt ateistam un ticēt reinkarnācijai (tā dara vairākums budistu), paradīzei, elles mokām, spokiem vai jebkurai citai atbildei uz šo jautājumu.

Daudzi ateisti ir arī materiālisti (līdz pat līmenim, kurā cilvēki sāk kļūdaini uzskatīt, ka šie termini ir savstarpēji aizstājami) un netic nemateriālai dvēselei vai nemateriālām lietām vispār. Ciktāl pašreiz pieejamā evidence mums ļauj spriest, tad cilvēka prāts nav nekas vairāk par programmu, kuru darbina dators, ko mēs saucam par „smadzenēm”. Varbūt kādu dienu šo programmu būs iespējams darbināt arī uz citiem datoriem, ne tikai „smadzenēm,” - kas nozīmētu, ka sava veida pēcnāves dzīve ir iespējama, bet ir pilnīgi skaidrs, ka šo programmu nav iespējams darbināt ar neko. Ne vairāk, kā ir iespējams darbināt MS Word ar neko.

Informācija ir matērijas un enerģijas stāvokļu apraksts katrā dotajā brīdī, tā nav nekas tāds, kas eksistē ārpus vai neatkarīgi no šīs matērijas un enerģijas. Ja tas tev palīdz saprast, tad skaties uz to tā: personība nav lieta kas „eksistē” tāpat, kā sveces liesma nav lieta, kas „eksistē”. Personība ir lieta, kas „notiek” tāpat kā liesma ir degšanas process.

Nāve ir tas, ko mēs saucam par brīdi, kad personība pārtrauc notikt. Personība, kad tā nomirst, „nekur neaiziet,” tā pārtrauc eksistēt un tās ķermenis tiek aprakts/kremēts/apēsts/vienalga. Tieši tāpat arī liesma nekur neaiziet, kad tu nopūt sveci - pat ne uz kādu tumšā tukšuma karalisti. Tās vienkārši vairs nav. Matērija un enerģija, kas tos uzturēja, tagad dara kaut ko citu.

Sems Harris, kad tam jautāja vai mums ir nemirstīgas dvēseles atbildēja, ka mums ir ļoti labi iemesli domāt, ka tā nav taisnība. Mēs to zinām pateicoties 150 neiroloģijas gadiem, ka, sabojājot smadzeņu daļas, spējas pazūd... Tu vari vairs neatpazīt sejas, tu vari aizmirst dzīvnieku nosaukumus, bet tu joprojām zināsi darbarīku nosaukumus...

Ko mums prasa apsvērt ir, ka, sabojājot vienu smadzeņu daļu tiek pazaudēts kaut kas no prāta un subjektivitātes, sabojājot vēl citu [smadzeņu daļu] vēl vairāk ir pazaudēts, bet, sabojājot pilnīgi visu [nomirstot], mēs varam piecelties no smadzenēm ar visām mūsu spējām neskartā stāvoklī, atpazīt vecmāmuļu un runāt angliski!

Vai ateisti baidās no nāves?

Daži ateisti baidās no nāves un daži nebaidās. Dažiem ir veidi kā tikt galā ar bailēm no nāves, daži netērē enerģiju par to domājot, vēl citi, par spīti saviem labākajiem mēģinājumiem nebaidīties, trīc domājot par nāvi. Tāpat kā daudzos citos tematos, arī šeit nav oficiālās atbildes, kaut gan izplatīta atbilde ir citēt Marka Tvena domas par nāvi: Es nebaidos no nāves. Esmu bijis miris miljardiem gadu pirms savas dzimšanas un dēļ tā neesmu izjutis ne mazākās neērtības.

Vai dzīvei ir jēga/mērķis?

Vispirms pajautā sev kas ir „mērķis” un kāpēc dzīvei tādu vajadzētu?

Vairums ateistu apgalvo, ka dzīvei nav iekšēja augstākā mērķa, jo evolūcijas procesiem, kas atļāva mūsu eksistenci, nav cita mērķa kā vien veiksmīga reprodukcija. Kaut arī ateisms pats neizsaka spriedumus par dzīves jēgu, daudzi ateisti secina, ka dzīvei ir tāds mērķis, kādu tu pats tai piešķir. Tā ir tukša, atvērta grāmata vai tabula rasa. Tu vari to izveidot tādu, kādu vēlies. Vai tu vēlies kaut ko radīt? Atstāt pasauli labākā stāvoklī nekā to atradi? Mācīt? Mācīties? Nopelnīt milzum daudz naudas? Atrast mīlestību? Dzīvot pieticīgi? Radīt daudz skaistu bērnu? Pasaule ir tava, lai to izpētītu un tev pašam tajā jāatrod sava jēga.

Te ir lielisks raksts par dzīves mērķi bez dieva.

Vai ateisti svin Ziemassvētkus (vai citus svētkus)?

Daudzi ateisti svin dažādus svētkus, kuriem ir reliģiska izcelsme vai konotācija, bet neuzskata, ka tas viņus padara par liekulīgiem. Piemēram, Ziemassvētki nav ekskluzīvi kristiešu svētki, tos svin visā pasaulē kā svētkus, kuros būt kopā ar savu ģimeni, apmainīties dāvanām un, tuvojoties gada beigām, pārdomāt notikušo. Kultūrām mainoties tās paņem labākās daļas no pagātnes līdz uz nākotni. Ziemas saulgrieži ir sena tradīcija un kristiešu svētku dienas bieži vien sakrīt ar pagānu reliģiskajām svinībām. Ir pietiekami daudz piemēri pagānu ietekmei uz reliģiskajiem svētkiem, piemēram, Ziemassvētku egle, Ziemassvētku lampiņas, lidojoši ziemeļbrieži, dzemdējošas jaunavas un zaķi, kas dod krāsainas olas. Ziemassvētki nav vienīgā lieta, kam piemīt reliģiska nozīme un kas kopumā ir uzņemta kultūrā. Ir arī citi piemēri pagānu ietekmei uz mūsu kalendāriem, piemēram, mēnešu un dienu nosaukumi.

Ko man teikt, ja kāds nošķaudās?

Daži ateisti cenšas izvairīties no tādu izteicienu lietošanas, kuriem ir reliģiska nokrāsa, „dievs svētī” vai „dievs palīdz vārguļiem” ieskaitot. Alternatīvas šai frāzei ir „uz veselību,” „nomazgā rokas” vai neteikt vispār neko. Ir labi atcerēties, ka valoda un vārdu nozīme mainās laikam ejot. „Paldies” ir saīsinājums no „palīdzi, Dievs,” bet kurš ateists mūsdienās jūt sašutumu to sakot?

Vai ateisti tic spokiem (vai citām pārdabiskām parādībām)?

Daži ateisti tic. Daudzi netic. Ateisms apraksta tikai personas neticēšanu dievībām. Viss pārējais ir apspriežams. Būt par ateistu nenozīmē, ka nepieciešams būt arī par materiālistu, racionālistu, humānistu, empīriķi, pozitīvistu vai skeptiķi – vienkārši šīs lietas bieži padara par ateistu.

Tu vari būt ateists un joprojām pilnīgi nekritiski ticēt spokiem, reinkarnācijai, dvēselei, paradīzei, ellei, zombijiem, burvjiem, vienradžiem, leprikauniem, sniega cilvēkiem, burvestībām, lāstiem, aurām, pareģojumiem, astroloģijai, homeopātijai, dziedniecībai ar kristāliem, vīdžas dēlīšiem, citplanētiešu uzbrukumiem, astrālajām projekcijām, telepātijai, ESP, gaišredzībai, garu fotografēšanai, medijiem, Lohnesa ezera briesmonim, zudušajai Atlantīdai un godīgiem lietotu auto pārdevējiem.

Tomēr daļa no mums ir skeptiķi, tāpēc mēs savu skepticismu, ko izmantojam dievību jautājumā, izmantosim arī pret citām paranormālām parādībām. Ņemot vērā pilnīgo evidences trūkumu attiecībā uz spokiem, vienradžiem vai $PĀRDABISKA_PARĀDĪBA, negaidi, ka mēs tiem ticēsim.

Ja tev ir pieejama evidence, ka šīs parādības eksistē, tu esi laipni aicināts nodot to profesionālapskatei (peer review) un aizvest mājās savu Nobela prēmiju, vai vismaz sazināties ar Džeimsu Randi, lai viņš varētu tev iedot $1,000,000.

Vai tev ir jāpiekrīt politiskajam uzskatam X, lai būtu ateists?

Ateistiem ir tikai viena kopīga īpašība – ticības dievībām neesamība.

Tu vari būt ateists un joprojām uzskatīt, ka sievietēm vajadzētu aizklāt savu seju izejot sabiedrībā, vai, ka heteroseksuāliem pāriem pienākas īpašas privilēģijas, vai, ka sievietes būtu jāpiespiež iznēsāt katru bērnu neatkarīgi no tā, ko viņas par to domā vai to veselības stāvokļa, vai, ka cilmes šūnu izpēte ir ļaunums, vai, ka cilvēki no vienas rases ir pārāki par cilvēkiem no citas rases, vai, ka dažas sociālā atbalsta programmas tikai iedrošina cilvēkus būt slinkiem, vai, ka bagāti oligarhi drīkst paturēt katru centu, kas tiem pieder, vai, ka nāve ir kaut kas, ko vajadzētu gaidīt ar nepacietību. Tomēr, ja tu esi ateists un tā uzskati, tad tu droši vien saņem jocīgus skatienus no citiem cilvēkiem, jo izplatītākie attaisnojumi šāda veida uzskatiem ir reliģiskas dabas. Vairums „sekulāro” attaisnojumu prasa gandrīz tāda paša līmeņa realitātes noliegšanu kā reliģiskie attaisnojumi (piem. blastocista spēj domāt un just, globālā sasilšana neeksistē, visi nabadzīgie cilvēki ir slinki) un tiem nav nekādu svēto grāmatu vai sakrālo tradīciju, kas tos balstītu.

Vairums ateistu ar šādiem uzskatiem ir vai nu izbijuši teisti, kas šos uzskatus apguva jaunībā un nekad nav īsti aizdomājušies kāpēc viņi tā uzskata, vai arī ir uzauguši kultūrā, kur šādi uzskati tika atkārtoti tik bieži, ka tie neaizdomājās, kāpēc tik daudzi cilvēki tā uzskata. Abos gadījumos ir ticams, ka tie ir izgudrojuši iemeslus, lai saglabātu šos uzskatus, kas ir ortogonāli iemeslam kāpēc tie vispār līdz tiem nonāca. Šis ir labi zināms psiholoģisks fenomens – mainīt savas domas ir „biedējoši”.

Protams, ir pilnīgi iespējams nonākt pie šiem uzskatiem pilnīgi neatkarīgi no jebkuras ticības neredzamajam likumu devējam – bet, kā jau es teicu, ja tā ir, tu saņemsi daudz jocīgus skatienus.

Kam būtu jānotiek, lai tu sāktu ticēt manam dievam vai vismaz kādam dievam?

Ja, izlasot līdz šai vietai, tu vēl to neesi sapratis, neeksistē vienots ateistu pasaules redzējums vai politika. Gandrīz katram ateistam būs sava atbilde uz šo jautājumu. Daži ateisti var pieņemt „dievs nav” par aksiomu un tu nekad nebūsi spējīgs pārliecināt viņus par pretējo. Daži ir pietiekami lētticīgi un emocionāli ietekmējami, lai dzīvokļus apstaigājoši sludinātāji spētu tos pārliecināt (jo vai savādāk viņi turpinātu mēģināt?). Tomēr vairākumam rūp realitāte: viņi negrib ticēt lietām tikai tāpēc, ka tas ir ērti vai sniedz mierinājumu. Viņi grib ticēt tam, kas ir patiess.

Tas nozīmē, ka tīri emocionāli argumenti, argumenti no zināšanu trūkuma vai personīgās neticības („es nesaprotu kā X strādā, tāpēc vienīgais iespējamais izskaidrojums ir, ka to paveica mans dievs!”), argumenti no sliktām sekām, argumenti no popularitātes, argumenti no autoritātes, argumenti no halucinācijām neskaidrām personīgajām pieredzēm, mēģinājumi iedefinēt dievu realitātē, izmantojot neskaidrības un loģikas kļūdas (pirmā cēloņa argumentu, Akvīnas Toma piecus ceļus u.t.t.) vai jebkādu citu tāda veida sofistiku, ir lieka tava laika šķiešana.

Šī adrese satur sarakstu ar svarīgākajiem argumentiem, kas neietekmēs šādus cilvēkus, bet Iron Chariots wiki lapā var atrast vēl plašāku sarakstu.

Un kas tad strādātu?

Nu, daži verificēti brīnumi būtu lielisks sākums. Ne tikai piededzināts grauzdiņš, kurā gandrīz ir saskatāms Jaunavas Marijas attēls, ja tikai tu pietiekami samiedz acis, vai vēzis, kas ir atlaidies pēc astoņiem lūgšanās mēnešiem (un pilnībā ignorētiem vēl ilgākiem ārstu pūliņiem), bet kaut kas, kas būtu droši uzskatāms par notikušu ārpus nejaušības un naturālisma robežām. Evidence, ka lūgšanas (kādas konkrētas reliģijas lūgšanas vai lūgšanas vispār) var paveikt kaut ko vairāk par pilnīgi neko būtu labs pirmais solis. Reliģisks teksts, kas satur precīzus un skaidrus pareģojumus vai kādu zinātnisku atziņu, kas zinātnei vēl nav zināma - nevis tikai izmētātu poētisku valodu, kas var tikt savērpta par kaut ko, kas attāli līdzinās realitātei, bet kaut ko, kas būtu gadsimtiem priekšā autoru laikam un ir nepārprotami patiess – dotu ļoti daudz ko ticamības nodibināšanai.

Nekas no šī visa nebūtu pietiekams, lai nepārprotami un galīgi pierādītu, ka tavs dievs eksistē un tam piemīt visas tās īpašības, kuras tu tam piedēvē, bet tas būtu pietiekami, lai konstatētu, ka te notiek kaut kas savāds. Tas mūs pievirzītu daudz tuvāk patiesībai nekā mēs esam tagad. Ja tu vēlies būt patiešām pedantisks, tad nekas no šī nenodibinātu „hiperspēcīgas visumu radošas būtnes” hipotēzes pārākumu pār hiperspēcīgu citplanētiešu nebēdņu ar pietiekami attīstītu tehnoloģiju” hipotēzi, bet tas vismaz padarītu to par apsvēršanas vērtu.

Kas izraisīja Lielo Sprādzienu vai bija pirms tā?

Īsā atbilde: Tu esi mūs sajaucis ar kosmologiem, astronomiem un astrofiziķiem. Prasi viņiem. Varu ieteikt noklausīties šo lekciju un izlasīt šo latviski izdoto grāmatu (Jāņa Rozes apgāds).

Garāka atbilde: Neviens īsti nezina. Kosmoloģijā ir vairākas vadošās hipotēzes, no kurām jebkura (vai neviena) var izrādīties pareiza.

Dažās no tām laiks, kādu mēs to pazīstam, sākās reizē ar Lielo Sprādzienu, tāpēc jautāt, kas bija pirms, tam ir semantiski tukšs jautājums, apmēram tāpat kā aiziet uz Ziemeļpolu un tad mēģināt soļot uz ziemeļiem.

Tomēr ir ārkārtīgi negodīgi no „neviens nezina” atbildes vienkārši pārlēkt uz „Vienīgā iespējamā atbilde ir, ka to paveica maģisks vīrelis. Un, ņemot vērā, ka tieši mans maģiskais vīrelis to paveica, mēs varam droši pieņemt, ka viņam piemīt arī visas tās pārējās īpašības...” atbildi. Tas ir pazīstams kā arguments no nezināšanas, jeb, precīzāk, robu dievs”.

Pirms tūkstoš gadiem neviens nezināja, kā rodas zibens, slimības, vulkāni vai gadalaiki, tāpēc cilvēki izgudroja dievus, lai izskaidrotu šīs lietas. Kad cilvēki uzzināja, kā šie fenomeni patiesībā strādā, robi viņu zināšanās kļuva mazāki un šie agrākie izskaidrojumi pēkšņi kļuva domāti kā metaforas jau no paša sākuma. Visuma izcelšanās ir viens no pēdējiem robiem mūsu zināšanās, kurā, teistu-prāt, viņu dievs varētu slēpties, bet šis robs ik brīdi sarūk.

Šis jautājums bieži tiek saistīts arī ar pirmcēloņa argumentu, kas apgalvo, rupji ņemot, ka „visam vajag cēloni, arī katram cēlonim vajag cēloni un nevar eksistēt bezgalīga cēloņu ķēdīte, tāpēc ir nepieciešams dievs, kas ir cēlonis visam citam”. Šis arguments cieš neveiksmi vairākos līmeņos, bet visacīmredzamākais ir tas, ka, tiklīdz tu pieņem, ka tavs dievs spēj eksistēt bez cēloņa, tu jau esi iznīcinājis pats savu pirmo premisu, ka „visam vajag cēloni”. Ja tavam dievam vajag radītāju, tad tavam dieva radītājam arī vajag radītāju, kas regresē bezgalīgā ķēdītē, bet, ja nevajag, tad kas tev liek domāt, ka tādu vajag visumam?

Pieņemsim, ka es vēlos sastapt kādu ateistu...?


Tad nāc uz domubiedru grupu draugos un Miglas forumu, kā arī seko mums FB.