Kokmuižas pils komplekss
Kokmuiža (Kokenhof) ir daļa no senā Valmieras pilsnovada, kas vēlāk poļu laikā (līdz 1582. gadam) ietilpist Cēsu bīskapijā. Kopš tiem laikiem kungu mājas izskats mainījies vismaz trīs reizes. Sākotnēji tā celta no koka, kas arī devis nosaukumu - Kokmuiža. Mūsdienās redzamās neobaroka stilā celtās ēkas pamati likti 1880.gadā – kad to pārvaldīja baltvācu muižnieku Šrēderu dzimta.
Laika posmā no 20.gs. sākuma līdz 1930.gadam Kokmuižas pils ēka tiek izpostīta. 1937.gadā Kokmuižas kungu māja pēc ievērojamā tā laika arhitekta Arnolda Čuibes projekta pielāgota skolas vajadzībām. Otrā pasaules kara gados skolas direktors bijis slavenais latviešu kordiriģents – simtgadnieks Roberts Zuika. 1997.gada remonta laikā skolotāju istabā atklājās 20.gs. sākuma oriģinālā interjera sienas gleznojums.
Kokmuižas parks savulaik varētu sacensties ar krāšņajiem puķu dārziem Holandes Keukenhofā. 18.gs. beigās tēva muižā te savas daiļdārznieka iemaņas aizsāka vēlākais Krimas botāniskā dārza direktors Nikolajs Anders fon Hārtviss. Angļu stila parku paplašināja Šrēderu dzimtas saimniekošanas laikā. 2012.gadā Kokmuižas parkā notika rekonstrukcija, kuras rezultātā izveidots jauns muižas partera plāns un tā centrā novietots, pirmais Latvijā, sfērisks saules pulkstenis.
Kokmuiža bija izdaudzināta ar svētku tradīcijām. Īpaši krāšņi tikuši atzīmēti parka svētki, iekļaujot lekcijas, teātra un orķestra priekšnesumus un balli. Šodien svinību tradīcijas turpina 1980. gadā rekonstruētajā muižas austrumu klētī – kultūras nama sarīkojumu zālē. Kā arī ik gadu norisinās Kokmuižas svētki.
AUSTRUMU KLĒTS
Austrumu klētī (mūsdienās Kocēnu kultūras nams) pārmaiņas nav bijušas pārmērīgas, taču arī tā laika gaitā ir krietni mainījusies. Visticamāk arī šī ēka celta 19.gs. beigas, diemžēl precīzi dati par celšanas gadu nav zināmi. Ap 1960. gadiem ēkā atradies stallis, tajā turēti zirgi. Vēlāk zirgu skaits sarucis līdz vienam zirgam, kas izmantots skolas vajadzībām. Kādu brīdi ēkā atradies arī galdniecības kabinets, kurā vietējie jaunieši esot apguvuši galdniecības arodu. 1970. gadu beigās klētij tiek aizmūrētas klēts arkas, kas bijušas tādas kā otrai klētij. 1980. gados klēts ēkai galā piemūrēja divstāvīgu piebūvi, kurā atrodas kamīnzāle. Kopš 1980. gada ēkā darbojas Kocēnu kultūras nams. No 2009. gada nogales līdz 2010. gada septembrim noritēja kultūras nama rekonstrukcija.
RIETUMU KLĒTS
Rietumu klēts (mūsdienās Kocēnu sporta nams) celta 19.gs beigās, precīzāk 1869.gadā. Klētij ir pagrabstāvs, kas mūsdienās pazīstama kā velvju zāle. 1985. gadā abas klētis izmanto Kolhozs „Ļeņina”. Rietumu klēts izmantota graudu kodināšanai. 1994.gadā klētij nomaina sliktā stāvoklī esošo jumtu. Taču pāris gadus vēlāk jaungada svinību laikā klētī tiek iešauta salūta raķete un klēts daļēji nodeg. Pirms ēkas rekonstrukcijas, klēts pagrabstāvs tiek izmantots kā pagrabi vietējiem Kocēniešiem. 2004.gada oktobrī uzsākta Kocēnu sporta nama celtniecība, kura pabeigta 2005. gada septembrī.
KOKMUIŽAS PILS KOMPLEKSA PARKS
Angļu tipa parks izveidots 19.gs. Parka izmēri bija aptuveni 8 ha un to ierīkojis Teodors Henriks fon Šrēders ar dīķiem, lieliem vietējo sugu kokiem un atsevišķiem eksotiem. Kokmuižai bijušas 7 alejas, kas stiepušās uz visām debess pusēm. Piecas no tām vēl ir saglabājušās, divas nocirta, kad kolhoza laikā uzpludināja mākslīgu ezeru. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstiem aleja, kura stiepusies uz kreiļa kalnu, bijusi gobu aleja. Kreiļa kalnā bijuši skaisti grantēti celiņi, baseins ar ozolkoka grīdu un malām. Gar celiņu malām šur tur bija no akmens izkaltas apaļas galda virsas. Tās balstījušās uz ķieģeļiem veidotām kājām.
Par muižas parku 20.gadsimta sākumā vēsta Kārļa Kampes atmiņu tēlojums: ”Es, mazs, baltgalvains, puisītis, staigāju pa ošiem un liepām apstādītiem, dzeltānām smiltīm bruģētiem celiņiem, kas, izlocīdamies pa dīķu malām un lazdām apaugušiem uzkalniņiem, pārvērta visu muižas apkārtni par parku, kurā auga simtgadēji ozoli. Viena Jāņu diena Kokmuižā man gaiša ir palikusi atmiņā, varbūt tādēļ, ka tādu dienu nekad vairs nav bijis un nebūs. Kad sestdienas vakarā noritēja saule un vasaras vakarā krēslas šķidrais plīvurs klājās par apklusušiem laukiem un fabrikām, es tēvam nezinot aizgāju muižas kalpiem līdz pie barona līgot. Mēs stāvējām baltās divstāvu pils priekšā un kad pulkstens viņas tornī nosita vēlu vakar stundu, gājām parkā aiz tās, kur dīķmalā dega jāņugunis. Tām apkārt pulcējās cilvēki, dziedāja, dzēra. Bet kādā krāsainām ugunim apgaismotā paviljonā bija skaistas mazas meitenes, vācietes, kuras man ļoti patika. Kad gar dīķa malu mēģināju pieiet viņām tuvāk, tikko neiekritu ūdenī. Toreiz domāju, ka katrā ziņā kļūšu barons, lai būtu kopā ar šim meitenēm. ”
1930. gados parks bijis nedaudz papostīts. Padomju varas laikos pils priekšpusē tikuši asfaltēti celiņi un iekoptas puķu dobes. Ap 2005.gadu pie sporta halles izveidota informatīva plāksne ar kokiem un augiem, kādi ir sastopami parka teritorijā. 2012.gadā Kokmuižas parkā notika rekonstrukcija, kuras rezultātā izveidots jauns muižas partera plāns .
KOKMUIŽAS ALUS DARĪTAVA
Pirmās ziņas, par to ka Kokmuižā brūvēts alus, rodamas kopš 1688. gada. Alus darīšana notikusi vietējo krogu vajadzībām un pašpatēriņam, ar pārtraukumiem karu un sērgu laikos tā turpinājusies 18. gadsimtā.
No 1857. gada līdz 1940. gadam muižas teritorijā atradās Kokmuižas alus brūzis un spirta dedzinātava. Pēc vietējo iedzīvotāju atmiņām Kokmuižas alus esot izcēlies ar īpašu garšu, jo ūdens alus brūvēšanai ticis ņemts no avota, kurš iztecējis no kreiļkalna un ticis uzkrāts no ozola ripām izliktā baseinā tagadējā kocēnu dīķa vidū. Jāatzīst, ka ūdens alus gatavošanai visticamāk nav ticis ņemts no šī baseina, bet gan no artēziskā urbuma 64 metru dziļumā. Alus darītavai paplašinoties tā lēnām kļūst par Vidzmes guberņas lielāko lauku alus darītavu. 1898.gadā Kokmuižas alus darītava ir saražojusi uz pusi vairāk alu nekā to ir izdarījušas visas Valmieras apriņķa alus darītavas kopā.
1901.gadā Kokmuižas alus darītava piedalās Rīgas jubilejas izstādē. Alus kvalitāti novērtē ar Lielo zelta medaļu un diplomu. Pēc četriem gadiem 1905.gadā Kokmuižas alus saņem jau otro Lielo zelta medaļu – šoreiz Parīzē.
20.gadsimta sākumā Kokmuižas alus darītavā strādā jau 100 strādnieku, tajā ir tam laikam moderens aprīkojums un alus ražošanas apjomi salīdzinot ar rādītājiem 19.gadsimta beigās ir dubultojušies.
Pirmā pasaules kara laikā alus darītava bijusi slēgta. 1919.gadā par muižas pārvaldnieku tiek atzīts Augusts Švercs. Gadu vēlāk viņa brālis Arturs slēdz rentes līgumu par Kokmuižas alus brūža izrentēšanu uz gadu „priekš kvasa brūvēšanas”. Sākas alus darītavas atjaunošana. 1922.gadā alus darītava atsāk darbu, taja tiek nodarbināti 9 cilvēki. Gadu vēlāk tiek noslēgts rentes līgums, Robins Elzens Kokmuižas alus darītavu izrentē komandītsabiedrībai „Brāļi Šverci un Ko.” 1933.gadā uzņēmumā jau strādā 43 strādnieki. Par alus darītavas straujo augšanu liecina fakts, ka 1935.gadā brāļu Švercu Kokmuižas alus lielnoliktavas ir Rīgā, Siguldā, Valmierā, Rūjienā, Staicelē un Limbažos.
1939.gada rudenī sākās vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriācija – izceļošana uz Vāciju. Viņu īpašumus pārņēma valsts. 1940.gadā Kokmuižas alus darītava kā ražotne beidz pastāvēt.
Otrā pasaules kara laikā Kokmuižas alus brūzī tur vācieši novietoja kara spēka pārtiku. Vācieši apkāpjoties to salēja ar petroleju un nodedzināja. Tā nodega Kokmuiža 1944. gada 23. septembrī. Nodegušās ēkas vēl kūpēja pāris nedēļas. Palika 4 sarkano ķieģeļu dzīvojamās ēkas, muižas lopu kūts (akmens celtne) un vēl citas austrumu pusē esošās celtnes.
Pēdējo punktu Kokmuižas alus darītavai pielika 1957.gadā uzņemtā latviešu padomju spēlfilma „Nauris”. Kādas ainas uzņemšanas laikā notika mūru spridzināšana, kas iznīcīnāja pēdējos Kokmuižas alus brūža redzamo pavedienu.
PĀRVALDNIEKA MĀJA
19.gs otrajā pusē, precīzāk 1869.gadā, celta kvadrātplāna, divstāvīga laukakmeņu mūra ēka ar augstu krustveida oktognālo jumtu, atbilst eklektisma stilam. Ap 1930. gadu ēka bijusi barona Jūlija Frīdriha Georga Elzena smēde. Kādā 1935.gada aprakstā par šo ēku teikts šādi: „Šī ēka vairāk līdzinās baltai baznīcai, nekā siernīcai.” Šajā aprakstā minēts, ka ēkā darbojas Jūlija Kreicberga siernīca. Ēka vizuāli nav piedzīvojusi lielas pārmaiņas kopš tās celšanas. Kā jau eklektismam raksturīga ir vairāku stilu apvienošana, arī šajā ēkā tas ir manāms, sākot ar neogotikas stilā veidotām logu ailēm pirmajā stāvā un portāliem, apvienojumā ar neobaroka stila logu ailēm otrajā stāva. Taču ēkas krāšņākā daļa ir augstais krustveida oktogonālais jumts. Šāda tipa jumti Latvijas teritorijā nav bieži sastopami. Ēkas mūris vietām izskatās atjaunots, bet neskatoties uz to, tā ir viena no vislabāk saglabājušam ēkām Kokmuižas pils ansamblī.
LIELĀ DIVSTĀVU AKMENS MŪRA KŪTS
Lielā divstāvu kūts ar uzbrauktuvi celta 19.gs. beigās, precīzāk 1866.gadā. Staļļu komplekss sastāvēja no četrām ēkām no kurām trīs ēkas ir saglabājušās, lai gan vienai no tām ir saglabājušies tikai laukakmeņu mūri. Galvenā ēka, divstāvu kūts ar uzbrauktuvi, ir no laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem mūrēta. Logu ailes, portāli un stūra rusti ir izlikti no sarkanajiem ķieģeļiem. Uzbrauktuve ir mūrēta no laukakmeņiem un tai bija dēļu pārsegums, taču šobrīd uzbrauktuvei, iespējams drošības apsvērumu dēļ, dēļu pārsegums ir noņemts. Ēkai ir nomainīti logi, kā arī durvis.
Untitled design.pdfAdrese: Kocēnu novads, Alejas iela 2, Kocēni
Tālrunis: +371 28644530
GPS: 57.5228260, 25.3345238
Piesaki ekskursiju: turisms@kocenunovads.lv,