Svētvieta Zilaiskalns

Nostāsti un teikas

Gadu gaitā izveidojušās dažādas teikas un nostāsti, kas apvij Zilokalnu gluži kā zilā migla, kas to ietver. Kam ticēt, kam ne, lai izlemj katrs pats, taču pavisam noteikti ir skaidrs, ka Zilaiskalns ir īpaša vieta, kas dod cilvēkiem spēku un saglabā savu mistēriju.

Zilaiskalns mākot pats sevi aizsargāt, Lielā Ziemeļu kara laikā Kārlis XII mēģinājis nostiprināties Zilajākalnā. Zviedri iesākuši izcirst un nodedzināt kokus, un norakt dažus dievu kalnus. Arī vecais upurozols, kura dobums bijis pildīts ar saziedotām mantām un naudas gabaliem, iznīcināts. Apkārtējiem ļaudīm tas nav paticis, un viņi no malu malām pulcējušies kopā, un zviedrus no kalna padzinuši. Kad Kārlis XII no Burtnieku puses tuvojies Zilajamkalnam, apkārtējie purvi tā uzplūduši, ka nācies vien iet garām pa citiem ceļiem. Ļaudis pateicībā par glābšanu dieviem kūruši sārtus.

Zilajākalnā esot bijusi svētā birzs, kur Jāņos sapulcējās tauta. Te svinēti arī citi tautas svētki, it īpaši Labrenči 10. augustā, kad no malu malām ļaudis gājuši uz kalnu, nesot dažādas lietas un dāvanas, ar ko pacienāt nabagus. Nabagi, lai varētu tikt pie labākām mantām, jau iepriekšējās dienas vakarā devušies uz netālajām Gaižuma mājām un pārgulējuši rijā. Vietējie nabagi, skaudīgi būdami, pamodušies agri no paša rīta un aizbultējuši rijas vārtus ciet, kamēr šie tikuši ārā, tikmēr visas labās mantas jau savāktas. Tā arī radies teiciens “Aizgulējies kā Gaižuma nabags”.

Zilākalna augšā kādreiz bijis avotiņš, kas pat karstās un sausās vasarās neizsīcis. Avotiņā bijis tāds ūdens, kas pret visām kaitēm palīdzējis, it sevišķi dziedējis acis. Reiz kāda māte avotiņā mazgājusi maza bērna netīros autiņus, avotiņš kopš tā laika izsīcis. Cilvēki vēl ilgu laiku pēc tam ar avotiņa izskalotajām smiltīm gājuši acis dziedēt.

Apskati

Ugunsnovērošanas tornis

No virsotnē esošā torņa paveras skats uz Augstrozes paugurvalni. Skaidrā laikā var saskatīt Burtnieku, Vidzemes pilsētas un apkārtnes mežus ļoti lielā platībā. Redzamība var sasniegt pat 50 km, tāpēc 1982. gadā Zilākalnā uzcēla meža ugunsnovērošanas dzelzsbetona torni. Lai gan par torņa atrašanās vietu ir daudz strīdīgu viedokļu, jāatzīmē, ka no Zilākalna torņa salīdzinājumā ar apkārtnē esošajiem torņiem iespējams daudz efektīvāk un kvalitatīvāk veikt uguns novērošanu. Tornis kā skata vieta apmeklētājiem ir slēgts. Agrāk šeit atradies arī koka skatu tornis.

Enerģijas apļu instalācija (spēka enerģijas apļi)

Rīkstnieki un zintnieki šo kalnu uzlūko par Latvijā nozīmīgāko zemes enerģijas strāvojumu vietu. 2004.gada augustā pēc sertificēta dziednieka, rīkstnieka un zintnieka Jāņa Neiberga (Totis) iniciatīvas tika instalēta Zilākalna Svētvietas enerģētiskā lauka matrica ar maziem akmentiņiem. Attēls: Zilākalna apļi

Tiek uzskatīts, ka enerģētiskākā vieta Eiropā ir Stounhedža Anglijā, kur krustojas divas dievišķās āderes, bet Zilākalnā krustojas četras dievišķās āderes, āderu krustpunktam apkārt cilvēku izveidoti 14 enerģijas un 1 uguns aplis, kalna galā atrodas vēl 6 zemes spēka vietas, kas to padara par spēcīgāko enerģētisko vietu Latvijā.

Upurakmens

Pie ieejas spēka vietā novietots senais Upurakmens. Pēc izmēra nelielajā – 90cm x 60 cm – upurakmenī, kas virs zemes paceļas tikai 30 cm, iekalts neizslīpēts 42 x 31 cm liels un 11 cm dziļš bļodveida dobums. Pēc nostāstiem kāds mācītājs reiz esot nogrūdis akmeni no kalna. Pašlaik senais upurakmens atrodas pie ieejas kalna virsotnē izveidotajā enerģijas apļu instalācijā.

Ģeodēziskais atbalsta punkts

Zilākalna virsotnē atrodas ģeodēziskais atbalsta punkts, ko 1816. gadā noteica Vilhelms Strūve. Tas nozīmē, ka punktam ir noteikts augstums un koordinātas. Šādi ģeodēziskie punkti veido valsts koordinācijas telpu, un tie ir visu karšu pamats.