Interneta vārdnīcā „Vikipēdija” rakstīts, ka ticība ir :

„nešaubīgi atzīts par pareizu, 
pieņemts par patiesu,
par eksistējošu pēc iekšējas pārliecības, bez objektīva pierādījuma".

Cenšos iztēloties piemēru:
Esmu aizbraucis ciemos pie lauku radiem un vispārējā rosībā gribēdams palīdzēt galda klāšanas procesā, piesakos aizskriet uz pagrabu pēc gurķu burciņas, ko saimniece steigā nav paņēmusi.
Atveru pagraba durvis un dabīgi, ka tur ir tumšs.
/sākas ticība/
Aptaustu pagraba sienu iekšpus atvērtajām durvīm un … nekā.
Tad izeju laukā un nu jau pamatīgāk aplūkoju pagraba durvju aili no ārpuses.
Jā, slēdzis ir virs durvīm.
/ticība iet tikai līdz šim/
Ieslēdzu gaismu un viss turpmākais notiek.

Man nebija nekāda objektīva pierādījuma, ka pagrabā ir gaisma.
Bet man bija pieņēmums, pēc manas iekšējās pārliecības (ticība), ka tai tur ir jābūt.

Un vēl, mana ticība pati par sevi neko nedotu, ja tā neizpaustos noteiktā darbībā, kuru prasa šī ticība. Es meklēju slēdzi. Tātad ticība deva impulsu to meklēt. Un ticības ierosinātas darbības rezultātā, es mērķi sasniedzu.

Vēl viens, varbūt ne pārāk smalks, piemērs:
Spēļu zāle, rulete. Žetoni tiek likti uz kādu konkrētu krāsu, skaitli(iem), kolonām, dučiem.  Tas taču tiek darīts ticībā? Pretējā gadījumā nesekotu konkrēta rīcība. Un tomēr ir situācija, kad nevinnē neviena kombinācija, neviens dalītais lauciņš, neviena krāsa, neviens skaitlis. Tas ir, kad iekrīt zero. Vinnē tie, kuri likuši tikai uz šo lauciņu…

Tomēr, tieši šādu līdzību es saskatu reālajā dzīvē.
Nav citas iespējas kā iegūt patiesu laimi un drošību. Nav cita ceļa kā saņemt mūžīgu dzīvību. 
 - Ticībā  visu savu dzīvi nolikt tikai uz viena "lauciņa" - tā, kura nosaukums ir Jēzus Kristus.
Lai cik vilinošas kādreiz neizliktos arī citas iespējas, 
tomēr īstā ir tikai - VIENA.

Jēzus saka:
"ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani”.
/Jņ 14:6/