Mūsu Tēvs debesīs …                                                                                        

 

 

  Ko  mēs atbildētu, ja vajadzētu ātri, vienā vārdā nosaukt attiecības starp vecākiem un bērniem?

Pamācīšana?

Uzturēšana?

Droši vien nē.
Laikam jau – jebkuras rases, sociālā stāvokļa, vecumu un dzimumu cilvēki kā pirmo nosauks mīlestību.

Vecāki savus bērnus mīl!

Un vēl – tā nav mīlestība, kura iegūst, bet tā ir mīlestība, kura atdod.

Jau sākot ar negulētām naktīm, kad māte ceļas lai bērnu pabarotu, vai pārtītu. Un turpinot – līdz pat pēdējam brīdim, kamēr vecāki vēl ir šajā pasaulē, kaut arī vairs nespējot bērniem palīdzēt fiziski, tomēr vienmēr domājot par tiem.

Jēzus saka:

Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz? /Mt 7:11/

Tēvs debesīs…

Viņš ir Tēvs, kurš mūs mīl.

Kāpēc vecāki mīl savus bērnus ?

Tādēļ, ka bērni vecākus pielūdz? Tādēļ, ka bērni labi uzvedas, staigā nopietniem ģīmīšiem, māk kārtīgi noskaitīt to, kas skolā iemācīts? Varbūt tādēļ, ka bērni, kad būs pieauguši varēs vecākiem atdot savu sīknaudu, vai arī vienmēr, tuvojoties vecākiem paklanīsies, nometīsies ceļos vai pārmetīs krustu?

 

Cieņas izrādīšana ir vajadzīga, bet parasti tas nav iemesls, lai kādu mīlētu. 
Dieva mīlestība pret mums nav saistīta ne ar kādām mūsu darbībām.

Viņš mīl tikai tāpēc un vienīgi tāpēc, ka esam viņa bērni!
Nav cita iemesla.

 

Tomēr – pēc noklusējuma mēs atrodamies citā ģimenē.

Tā nav vienkārša kļūda …

Mūsu sencis –vārdā Ādams, tik ļoti nokaitināja Tēvu, ka viņš (Ādams) tika atdots audzināšanai bērnu namā. Un visas turpmākās paaudzes (t.sk. arī mēs) dzimst jau šajā iestādē.

Iestādē, kurā valda savi rakstītie un nerakstītie likumi.

Bet Tēvs joprojām mīl Ādama mazmazmaz…bērnus un sauc tos par saviem bērniem.

Viņš atnāca uz šo iestādi un - 

(kaut arī tajā viss tiek pirkts un pārdots par naudu, brīvību no tās - par naudu nopirkt nav iespējams)

 - samaksāja ar Sevis pazemošanu, piekaušanu un ar pilnīgi visu, kas  tajā brīdī Viņam bija līdzi,
lai bērnu nama durvis turpmāk būtu atvērtas un katrs, kurš to izvēlēsies varētu atgriezties Viņa ģimenē.

 

Arī šodien Viņš gaida, ka mēs paši, Viņa nepiespiesti, to izvēlēsimies brīvprātīgi.
Gaida, ka atgriezīsimies un deklarēsim savu jauno dzīves vietu Viņa adresē.

Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, /Jņ 1:12/

 

Ja mēs uzvedīsimies paklausīgi – Viņš priecāsies.

Ja neklausīsim un darīsim blēņas – Viņš skums,

bet, ja mēs Viņu pamatīgi nokaitināsim – mēs nokļūsim atpakaļ bērnu namā un šoreiz jau iespējams kādā dziļākā telpā, kuras durvis vairs netiks atslēgtas.

 

".. ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet Debesu valstībā.”

                                                                                                                                                                       /Mt 18:3/

 "Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni" 
                                                                                        /Ef 5:1/

vēl citi raksti