Brīvmūrnieku principu pielietošana tautu pāraudzināšanas darbā. Brīvmūrnieku parole. Antisemītisma nozīme. Brīvmūrnieku diktātūra. Terors. Kas kalpo brīvmūrniecībai. „Goju” valstu „redzīgo” un „aklo” spēku starpība. Varas kopība ar tautu. Liberālā patvaļa. Izglītības un audzināšanas iekaŗošana. Viltus teorijas. Likumu tulkošana. Mētropolītēnu ejas.

„Piemērojot mūsu principus, grieziet vērību uz tās tautas raksturu, kuŗas zemē jūs atradīsities un darbosities; vispārējai, vienādai to pielietošanai, iekams tauta nav pāraudzināta pēc mūsu prāta, nebūs sekmju. Bet esiet to pielietošanā ļoti uzmanīgi; jūs redzēsit, ka nepaies ne desmit gadu, pats stingrākais raksturs mainīsies, un mēs pieskaitīsim jauno tautu to rindai, kas mums jau padevušās.

Mūsu liberālās, īstenībā brīvmūrnieciskās paroles vārdus – „brīvība, brālība, vienlīdzība” – pēc savas nākšanas pie varas nomainīsim pret viņu ideju. Mēs teiksim: „brīvības tiesības, vienlīdzības pienākums, brālības ideāls” un… tversim āzi aiz ragiem… Faktiski mēs jau esam iznīcinājuši visas valdības, izņemot mūsējo, kaut gan juridiski tādu vēl ir daudz. Ja tagad dažas valstis arī protestē pret mums, tad tas notiek tikai formas dēļ un pēc mūsu pašu ieskata un rīkojuma, jo viņu antisemītisms mums vajadzīgs, lai valdītu pār mūsu mazajiem brāļiem. Nepaskaidrošu to tuvāk, jo par to jau vairākkārt esam runājuši.

.

Īstenībā mums nav nekādu šķēršļu. Mūsu Virsvaldība atrodas tajos ārpuslikuma apstākļos, kuŗus parasts nosaukt enerģiskā un stiprā vārdā – par d i k t ā t ū r u. Pēc sirdsapziņas varu teikt, ka patlaban mēs esam likumdevēji, mēs tiesajam, sodām un apžēlojam, mēs sēdam kaŗaspēka virspavēlnieka zirgā. Mēs valdām ar stipru gribu, jo mūsu varā atrodas kādreizējās stiprās partijas atliekas, kas tagad mūsu iekaŗota. Mūsu rokās atrodas neatturama godkārība, degoša rijība, nežēlīga atriebība, ļaunums un naids.

No mums ceļas visu aptveŗošs terors. Mums kalpo visādu uzskatu visu doktrīnu cilvēki: monarchijas atjaunotāji, demagogi, sociālisti, komūnāri un dažādi utopisti. Mēs viņus visus esam iejūguši darbā: katrs no savas puses tie zāģē pēdējos varas balstus, cenšas apgāzt katru kārtību. Visas valstis ir nomocītas ar šādu rīcību: viņas alkst miera, gatavas miera dēļ ziedot visu; bet mēs viņas neliksim mierā, kamēr tās atklāti un padevīgi neatzīs mūsu internacionālo Virsvaldību.

Tauta sākusi brēkt par to, ka nepieciešami atrisināt sociālo jautājumu ar starptautisku vienošanos. Aiz saskaldīšanās partijās viņi visi nokļuvuši mūsu rīcībā, jo priekš tā, lai varētu sacensties cīņā, vajadzīga nauda, bet tā visa pieder mums.

Mums būtu jābaidās no goju valdnieku redzīgā spēka apvienojuma ar aklo tautas spēku, bet mēs esam spēruši visus vajadzīgos soļus, lai tāds apvienojums nenotiktu: starp abiem šiem spēkiem mēs esam uzcēluši viņu savstarpējā terora sienu. Tādā kārtā tautas aklais spēks paliek par mūsu atbalstu, un mēs, tikai mēs vien būsim tam par vadītāju un protams, virzīsim to uz savu mērķi.

Lai aklā roka nevarētu atsvabināties no mūsu vadības, tad mums pa laikam jāatrodas ciešā sakarā ar to, ja ne personīgi, tad caur saviem uzticamiem brāļiem. K a d m ū s u v a r a b ū s v i s p ā r a t z ī t a, t a d m ē s a r t a u t u s a r u n ā s i m i e s p e r s o n ī g i l a u k u m o s un mācīsim viņiem polītikas jautājumus tādā virzienā, kāds mums būs vajadzīgs.

Kā pārbaudīt, ko māca lauku skolās? Ko teiks valdības sūtnis vai pats valdnieks, tas nevar palikt nezināms visai tautai, jo tautas balss to ātri izplatīs.

Lai pāragri neiznīcinātu goju iestādes, mēs tām pieskārāmies ar ievingrinātu roku un satvērām savā rokā viņu mēchanisma atspeŗu galus. Šīs atsperes bija stingrā un taisnīgā kārtībā, bet mēs tās vietā radījām liberālu, nekārtīgu patvaļu. Mēs pieskārāmies jurisdikcijai, vēlēšanu kārtībai, presei, personas brīvībai, bet, galvenais – izglītībai un audzināšanai kā brīvas dzīves stūrakmeņiem.

Mēs apmuļķojām, apreibinājām un p a v e d ā m g o j u j a u n a t n i, audzinādami to pēc apzināti melīgiem, bet no mums viņai uzspiestiem principiem un teorijām.

Virs pastāvošiem likumiem, nepārgrozot tos būtībā, bet tikai sakropļojot viņus ar pretrunīgiem tulkojumiem, mēs esam radījuši kaut ko grandiozu rezultātu ziņā. Šie rezultāti izteicās papriekšu tādā kārtā, ka tulkojumi vispirms nomaskoja likumus, bet pēc pavisam aizklāja to valdību skatiem tāpēc, ka neviens nevar pārredzēt tik sarežģītu likumdošanu.

No šejienes nāk teorija par tiesāšanu pēc sirdsapziņas.

Jūs sakāt, ka pret mums notiks sacelšanās ar ieročiem rokās, ja ļaudis pirms laika sapratīs lietas kodolu; bet pret to mums ir padomā tāds teroristisks manevrs, kas liks nodrebēt pašiem drošsirdīgākajiem: uz to laiku būs visās galvaspilsētās ierīkotas apakšzemes dzelzceļu (metropolītēnu) ejas – koridori, no kurienes šīs galvaspilsētas varēs uzspridzināt ar visām viņu organizācijām un valstu dokumentiem.”

——————————————

Devītā protokolā visvairāk iet runa par brīvmūrnieku slepeno darbību pilsoniskajās valstīs, kas iziet uz pastāvošās iekārtas ārdīšanu, uz jaunatnes morāles saduļķošanu, uz tautas masu sacelšanu pret valdībām. Tā kā aiz visas šīs nemieru kustības stāv žīdi, tad žīdi paši, saprotams, jau laikus tiek brīdināti, kad revolūcija ir pilnīgi nobriedusi un var sākties gŗaušana, chaoss un vērtību iznīcināšana. Tas jau bija pieminēts vienā no iepriekšējiem protokoliem. Polijas žīdu laikrakstā „Hajnt” 1927. g. 164. numurā iespiests raksts: „Jaunatklāti materiāli par žīdu vēsturi Krievijā”. Tas satur kādu cara polītiskās policijas „ochranas” ziņojumu 5 mēnešus pirms februāŗa revolūcijas izcelšanās. Ziņojumā teikts: „Elementi, kas uzskatāmi par barometru, rēķinās ar pilnīgas anarchijas iespēju Krievijā. Tie ir žīdi. Viņi cenšas slepenībā likvidēt savus veikalus un pūlas tikt uz ārzemēm, „kaut arī uz īsu laiku.” –

Tā tad, kamēr žīdu revolūcionāri gatavoja nāvi ķeizaram, viņu bagātnieki bēdzināja mantu.

… „Tad mēs ar tautu sarunāsimies personīgi laukumos…” Lielinieku mītiņu un aģitācijas sistēma arī jau paredzēta protokolos. Tāpat terors. No žīdu draugu puses ir norādīts, ka galvaspilsētu uzspridzināšana ar apakšzemes dzelzceļos ieliktām mīnām neesot reāla lieta, kā varot pateikt inženieŗi un sapieŗi. Šim aizrādījumam zināms pamats, taču jāņem vērā, ka protokoli rakstīti pirms 45 gadiem, kad metropolītēnu lieta vēl bija samērā jauna un skaitījās technikas liels brīnums. Starp citu, Kaganovičs parūpējās par šāda dzelzceļa ierīkošanu arī Maskavā. Tagad cilvēce pazīst baismīgākus, iedarbīgākus līdzekļus, piem., nāvīgās gāzes. Tomēr spridzināšana un dedzināšana arī tagad ir boļševiku teroristu iemīļots paņēmiens. Pieminēsim tikai sprādzienu Sofijas katedrālē, Berlīnes reichstaga nama dedzināšanu un t. t.

Šis protokols piemin arī kādu ļoti raksturīgu lielinieku īpašību – likumu putrošanu un „tiesāšanu pēc revolūcionārās sirdsapziņas”. Padomju savienības likumu un noteikumu sistēma ir tik sarežģīta, ka vienkāršam iedzīvotājam nemaz nav iespējams to pārzināt. No viņa arī likumus slēpj. Latvijā iespiestie padomju likumi tika izdalīti tikai numurētos eksemplāros juristu un studentu vajadzībaām. Tā tauta dzīvo mūžīgās bailēs, jo katru var ik mirkli saukt pie atbildības par viņam pašam nezināmu vainu. Ja arī krievu likumus dabūjām lasīt, tad redzam, ka tie sastādīti ārkārtīgi smagā, grūti saprotamā valodā. Arī tos tulkot grūti. Kirchenšteina „valdības” pirmie uzsaukumi, pārtulkoti no krievu valodas, tika iespiesti laikrakstos vairākas reizes, it kā ar „drukas kļūdu” labojumiem. Kad parādījās noteikumi par namu nacionālizāciju, tad bija saprotams tā, ka noņems visus g r u n t s g a b a l u s, kas lielāki par 220 kvadrātmetriem. Pēc otrā paskaidrojuma iznāca, ka šī platība zīmējas uz a p b ū v e s l a u k u m i e m. Tikai pēc trešā paskaidrojuma nāca zināms, ka par robežu ņemts a p d z ī v o j a m ā s t e l p a s (iekšienes) lielums.

Likumā par „agrārreformu” bija noteikts, ka par atsavinātām ēkām maksās atlīdzību. Tas netika izpildīts. Bija arī paredzēts, ka samazinātajām saimniecībām attiecīgi samazināmi Zemes bankas parādi. Bet Zemes banka par katru saimnieku pieprasīja atsauksmi pagasta izpildu komitejai, un izpildu komiteja parasti atbildēja, ka parādi jāatstāj tie paši vecie.

Vairākās vietās protokolos pieminēta g o j u j a u n a t n e s p a v e š a n a. Lielinieki pēc nākšanas pie varas pielaida un atbalstīja vislielākās izvirtības un neķītrības krievu jaunatnes starpā, lai ātrāk sadragātu šīs tautas tikumisko mugurkaulu. Drausmīgi ir bijušā Beļģijas konsula Duijē vērojumi Krievijas bērnu namos (tos viņš apmeklējis kā Nansena misijas loceklis) divdesmitajos gados. Savās atmiņās Duijē pastāsta, ka gandrīz visur atradis bērnus nododamies dzimuma kopdzīvei un veneriski slimus. Turpretim, kad boļševiku vara jau bija nostiprinājusies, tie ieveda disciplīnu. Bijušos bezpajumtniekus un bērnus – noziedzniekus Bolševas kolonijā pie Maskavas audzināja stingri (sal. 14. protokola komentāru).