Republikas stadijas. Ārējā brīvmūrniecība. Brīvība un ticība. Starptautiskā tirdzniecības un rūpniecības konkurence. Zelta kults.

„Ikkatrai rebublikai jāpārdzīvo vairākas stadijas. Pirmo raksturo aklās trakošanas pirmās dienas, kas svaidās gan uz labo, gan kreiso pusi, otro – demagoģija, no kuŗas piedzims anarchija, kas neizbēgami noved pie despotisma, tak ne vairs pie atklāta, likumīga un tā tad atbildīga, bet gan pie neredzama un nezināma un tomēr ne mazāk jūtama kādas slepenas organizācijas despotisma, kuŗa rīkojas jo nekautrīgāk tādēļ, ka var darboties slepeni, aiz dažādu aģentu muguras, kuŗu maiņa šai slepenajai varai ne tikai nekaitē, bet gan nāk par labu, jo viņai šīs maiņas dēļ nav jātērē pašas līdzekļi atlīdzībai tiem, kas savu laiku jau nokalpojuši.

K a s g a n s p ē j n o g ā z t n e r e d z a m u v a r u? Bet mūsu vara taisni tāda ir. Ārējā brīvmūrniecība ir akls aizsegs viņai un viņas mērķiem, bet šīs varas darbības plāns un pat viņas atrašanās vieta vienmēr paliks tautai nezināmi.

.

Bet arī brīvība varētu būt nekaitīga un pastāvēt valsts dzīvē, nekaitējot tautu labklājībai, ja viņa dibinātos uz dievticības principiem un uz cilvēces brālības, bez domām par vienlīdzību, kuŗai pretī runā dabas likumi, kas iestādījuši pakļautību. Ar tādu ticību tauta tiktu vadīta no savām draudzēm un staigātu mierā un lēnprātībā zem sava garīgā gana rokas, paklausot Dieva padomam zemes virsū. Lūk, tādēļ mums nepieciešams satricināt ticību, i z r a v ē t n o g o j u p r ā t i e m p a š u D i e v ī b a s u n g a r a p r i n c i p u u n a p m a i n ī t t o p r e t a r i t m ē t i s k i e m a p r ē ķ i n i e m u n m a t e r i ā l ā m v a j a d z ī b ā m.

Lai goju prāti nepaspētu domāt un novērot, vajag viņus novirzīt uz rūpniecību un tirdzniecību. Tādā kārtā katra tauta meklēs savu labumu un, cīnoties par to, viņas neievēros savu kopējo ienaidnieku. Bet lai brīvība galīgi izjauktu un izpostītu goju sabiedrības, rūpniecību vajag nostādīt uz s p e k u l ā t ī v i e m pamatiem: tad vērtības, ko rūpniecība izņems no zemes, nepaliks viņu rokās un pāries spekulācijā, tas ir mūsu kasē.

Asa cīņa par pārākumu un satricinājumi saimnieciskajā dzīvē radīs un ir jau radījuši vīlušos, aukstu un nejūtīgu ļaužu sabiedrības. Šajās sabiedrībās valdīs riebums pret augstāko polītiku un ticību. Viņus vadīs kails aprēķins, tas ir zelts, kam viņi kalpos kā elkam par tām materiālām baudām, kuŗas tas var dot. Tad – nevis lai kalpotu labajam un arī ne lai iegūtu bagātību, bet vienīgi aiz naida pret privilēģētajiem, goju zemākās šķiras ies m ū s u v a d ī b ā u z c ī ņ u p r e t m ū s u v a r a s k o n k u r e n t i e m – i n t e l i ģ e n t a j i e m g o j i e m”.

——————————————

Šinī samērā īsajā un svarīgajā protokolā aizrādīts, cik izdevīga žīdu mērķiem reliģijas nīdēšana un materiālisma celšana godā, kuŗam arī žīdi paši seko.

Tāpat uzsvērta b r ī v m ū r n i e k u kā žīdu kalpu lielā loma. Brīvmūrnieki pieder pie tām slepenajām organizācijām, kuŗu pastāvēšana ir atklāta, bet mērķi slepeni. Tādā kārtā dēmokratiskās valstīs valsts varai nav iespējams šīs biedrības apkarot. Viņas cenšas ievilkt savā vidū redzamākos atklātības darbiniekus un tā nodara tautām daudz posta. Arī daudzi Latvijas republikas valstsvīri bija sapinušies brīvmūrnieku tīklos.

Šo starptautisko organizāciju slepeno mērķu atklāšana redzamākiem locekļiem notiek tikai pamazām, sakarā ar viņu izbīdīšanu augstākā pakāpē pēc uzticamības pārbaudīšanas. Vispārības priekšā brīvmūrnieki aizbildinās ar to, ka viņu mērķi esot humānitāras dabas, ka viņi gribot palīdzēt cilvēkiem, neatkarīgi no to ticības un tautības. Savās biedrībās jeb ložās brīvmūrnieki piekopj noslēpumainus rituālus, aizsien priekšā skoteles, ņem rokās ķelles u.t.t. Tikai uzmanīgākam vērotājam kļūst skaidrs, ka īstenībā tur piekopj s ā t a n a k u l t u, dievinot velnu kā „augstāko pasaules būvmeistaru”. Viņi cenšas iznīdēt ticību un nodibināt internacionālismu – žīdu valdniecību.

Franču aristokrats Filips Egalitē, kas bija „Lielās Austrumu” ložas lielmeistars, pēc 1789. g. revolūcijas publiski atteicās no sava amata, paziņodams, ka nevarot būt par prieksēdētāju tādā biedrībā, kuŗas sastāvu viņš nezinot. Tas rāda, cik stingra brīvmūrniekiem konspirācija. Zināms, pārējie „brāļi” panāca to, ka Filipam nocirta galvu.

Vilhelmbades kongresā 1782. g. izstrādāta šāda zvēresta formula augstāko pakāpju brāļiem: „Es pārtraucu visus sakarus ar visiem, kam esmu apsolījis uzticību, paklausību un dienestu; zvēru, ka atklāšu saviem brīvi izvēlētiem priekšniekiem visu, ko redzēšu, dzirdēšu, uzzināšu, kā arī meklēšu to, kas manam skatam noslēpts; zvēru paklausīt pavēlēm, kādas saņemšu, lai atbrīvotu zemi no tiraniem un ordeņa ienaidniekiem; atsakos no zvēresta, kuŗu esmu devis vai kuŗu varētu dot tēvijai un likumiem”.

Piezīmējams, ka brīvmūrnieki, zaimodami kristīgo reliģiju, zvēr ar paceltu kreiso roku. Viņiem ir arī īpatnēji sasveicināšanās paņēmieni, pēc kuŗiem tie viens otru pazīst.

Brīvmūrnieki iet kopā ar komūnistiem, kā apliecināts „Lielās Austrumu” ložas 1922. g. konventa atreferējumā: „Mums jāsagrupē kopā visi republikāņi un jāizstrādā programa pat savienībā ar komūnistiem” (236. lapp.).

Pareizticīgo baznīcas augstāko ganu koncils 1932. g. Dienvidslavijā izlaida vēstuli savām draudzēm, kuŗā par brīvmūrniekiem izsakās: „Šinī starptautiskajā organizācijā pēc ietekmes un nozīmes pirmā vieta piekrīt žīdu tautai, kas cīnās pret Dievu kopš Kristus mūsu Pestītāja krustā sišanas”.

Ulrichs Fleišhauers savā iesniegumā Bernes tiesai uzņēmis arī izvilkumus no Zviedrijas brīvmūrnieku ložas statūtiem, pēc kuŗiem varam spriest par šīs organizācijas iekārtu.

Starptautiskā brīvmūrnieku savienība katru patstāvīgu valsti nosauc par „provinci”. „Provinces” ložas vadītājs padots brīvmūrnieku izternacionālei. Šīs internacionāles vadītājs saucas „Gudrākais par visiem gudrajiem lielais ķēniņš Zālamans”. Līdzīgi vēsturiskajam Zālamanam viņš ir it kā „ķēniņš – priesteris” un „Cianas tempļa būvētājs”. Š ā b r ī v m ū r n i e k u g a l v a s p e r s o n ī b a t i e k t u r ē t a n o s l ē p u m ā. Viņa vietniekus katrā „provincē” sauc par „vikāriem”, bet brīvmūrnieku augsto padomi pēc žīdu parauga par „sanhedrinu”.

Zīmīga vēl ceturtā protokola pieteiktā cīņa g o j u i n t e l i ģ e n c e i. Kā zināms, vispilnīgāk to izveda lielinieki, vienkārši deportēdami uzvarēto tautu inteliģentus ar visām ģimenēm uz Krievijas mežonīgajiem apgabaliem, kur tie aiziet bojā spaidu darbos. Viņu vietā lielinieku zemēs sāka valdīt ž ī d u i n t e l i ģ e n c e. Ļoti zīmīgi par to ir izteicies pats Ļeņins jau komūnistu revolūcijas sākumā. Lielinieku darbinieks Dimantšteins savā ievadā Ļeņina darbam „O jevreiskom voprose” izsakās: „Ļeņins izteica domas, ka nākošiem pētniekiem par imperiālistiskā kaŗa ietekmi uz oktobŗa revolūciju vajadzēs ievērot daudzu faktu svarīgo nozīmi. Kā, piemēram, to, ka kaŗa notikumu dēļ Baltijas un citu robežapgabalu rūpniecība tika evakuēta uz Krievijas iekšieni; tālāk, ka no robežu apgabaliem ievērojama daļa žīdu iedzīvotāju, vismaz aktīvākie elementi starp tiem, tika nogādāti valsts iekšienē.

… Liels pakalpojums revolūcijai tika izdarīts arī ar to, ka kaŗa dēļ liels skaits žīdu inteliģentu parādījās krievu pilsētās. V i ņ i l a u z a t o v i s p ā r ī g o s a b o t ā ž u, p r e t k o m ē s a t d ū r ā m i e s t ū l ī t p ē c o k t o b r a r e v o l ū c i j a s un kas mums bija ārkārtīgi bīstama. Žīdu elementi, kaut arī ne visi, likvidēja šo sabotāžu un caur to palīdzēja revolūcijai izkļūt no grūtā stāvokļa”.