Simboliskā čūska un viņas nozīme. Konstitūcionālo svaru nepastāvība. Terors pilīs. Vara un godkārība. Parlamenta runātavas, pamfleti. Varas nelietīga lietošana. Saimnieciska verdzība. „Tautas taisnība”. „Budži” un aristokrati. Brīvmūrnieku-žīdu armija. Goju izdzimtība. Bads un kapitāla tiesības. Pūlis un „vispasaules valdnieka” kronēšana. Nākošo brīvmūrnieku tautskolu programas pamatpriekšmets. Zinātnes par sociālo iekārtu noslēpums. Vispārējā saimnieciskā krize. „Mūsējo” drošība. Brīvmūrnieku despotisms – prāta valstība. Vadoņa zaudējums. Brīvmūrnieki un „lielā” franču revolūcija. Cars – despots no Cianas asinīm. Brīvmūrnieku neievainojamības cēloņi. Brīvmūrnieku slepeno aģentu loma. Brīvība.

„Šodien varu jums ziņot, ka līdz mūsu mērķa sasniegšanai atlikuši vairs tikai daži soļi. Atliek vēl neliels posms, un viss noietais ceļš noslēgs Simboliskās čūskas ciklu, ar kādu mēs attēlojam savu tautu. Kad šis loks noslēgsies, visas Eiropas tautas būs tanī iespiestas kā spīlēs.

Modernie konstitūcionālie svari drīz apgāzīsies, jo mēs viņus nostādījām tā, lai viņi neapstātos svārstīties, kamēr nesadils to balsti…

.

Goji domāja, ka ir tos nokaluši diezgan stiprus un vienmēr gaidīja, ka svari nostāsies līdzsvarā. Bet svaru turētājus – valdniekus aizsedz viņu pārstāvji, kas taisa muļķības, aizraudamies no savas nekontrolējamās un neatbildīgās varas. Bet par šo varu viņiem jāpateicas pilīs iedvestai terora atmosfairai. Nevarēdami satikties ar savu tautu, nokļūt viņas vidū, valdnieki vairs nevar sarunāties ar viņu un nostiprināties pret varas kārotājiem. Mēs atdalījām redzīgo cara varu no tautas aklās varas un tā viņas zaudēja savu nozīmi, jo atsevišķi tās ir bezspēcīgas, kā aklais bez sava spieķa.

Lai pamudinātu varaskāros savu varu nelietīgi lietot, mēs visas varas nostādījām vienu otrai pretī, attīstīdami viņu liberālās tieksmes pēc neatkarības. Mēs šinī virzienā pamudinājām katru ierosmi, apbruņojām visas partijas, nostādījām valsti par mērķi katra godkārei.

Valstis mēs esam padarījuši par arēnām, kuŗās notiek jukas… Vēl daži mirkļi, un nekārtības, bankroti rasies visur…

Nenogurstoši runātāji parlamentu un administrātīvo sapulču sēdes pārvērta par orātoru sacīkstēm. Pārgalvīgi žurnālisti, ne ar ko nerēķinošies pamfletisti ik dienas uzbrūk administrātīvajam personālam. Varas nelietīga valkāšana galīgi sagatavos visās iestādēs sabrukumu, un viss apgāzīsies no trakojošā pūļa sitieniem.

Nabadzība piekaļ tautas grūtajam darbam stiprāk nekā verdzība un dzimtbūšana: no pēdējām vēl kaut kā varēja atsvabināties, varēja ar tām rēķināties, bet trūkumam nekad neizbēgsi. Mēs uzņēmām satversmē tādas tiesības, kas ļaužu masām ir fiktīvas, bet ne īstas tiesības. Visas tā saucamās „tautas tiesības” var pastāvēt tikai idejā, dzīvē tās nav izvedamas. Ko līdz smagā darba saliektajam sava likteņa nospiestajam proletārietim – strādniekam, ka runātāji dabūjuši tiesības pļāpāt, žurnālisti – rakstīt līdz ar nopietnībām visādus niekus, ja proletāriātam nav no satversmes cita labuma, kā tās nožēlojamās druskas, kuŗas mēs viņiem atmetam no sava galda par to, ka viņš nobalso par mūsu priekšrakstiem un mūsu izbīdītajiem aģentiem? Republikas tiesības nabagajam nozīmē rūgtu ironiju, jo nepieciešamība gandrīz ik dienas strādāt neļauj tās īstenībā izlietot, līdz ar to atņemot pastāvīgas un drošas peļņas garantiju un nostādot viņu atkarībā no darba devēju vai darba biedru streikiem.

Tauta mūsu vadībā iznīcināja aristokratiju, kas bija viņas dabīgā sargātāja un barotāja pašas interešu dēļ, kuŗas bija nedalāmi saistītas ar tautas labklājību. Bet tagad, iznīcinot aristokratiju, tauta nokļuva ātri iedzīvojušos vazaņķu jūgā, kas nesaudzīgi apspiež strādniekus.

Mēs uzdosimies par strādnieku glābējiem no šī jūga, likdami viņiem stāties priekšā mūsu kaŗaspēka – sociālistu anarchistu, komūnistu – rindās, kuŗiem mēs vienmēr palīdzam it kā aiz mūsu sociālās masonības viscilvēciskās solidāritātes brālīgā likuma. Aristokratija, kuŗai pēc likuma bija tiesības uz strādnieku darbu, bija ieinteresēta, lai strādnieki būtu paēduši, veseli un spēcīgi. Bet mēs esam ieinteresēti gluži pretējā: g o j u i z v i r š a n ā. Mūsu vara slēpjas strādnieka pastāvīgā nepaēšanā un vājumā, tādēļ, ka tādā kārtā viņš tiek pilnīgi pakļauts mūsu gribai, bet savos vadītājos viņš neatradīs ne spēkus, ne enerģiju, lai tai pretotos…

Ar trūkumu un tā radīto naidu un skaudību mēs vadām masas, un ar viņu rokām noslaukām tos, kas mums ceļā.

K a d p i e n ā k s m ū s u v i s p a s a u l e s v a l d n i e k a k r o n ē š a n a s l a i k s, tad tās pašas rokas noslaucīs visu, kas tam varētu būt par šķērsli.

Goji vairs neprot domāt bez mūsu zinātniskajiem padomiem. Tādēļ viņi nesaprot nepieciešamību pēc tā, pie kā mēs neatlaidīgi pieturēsimies, kad sāksies mūsu valstība: proti, ka tautskolās vajaga mācīt vienu patieso zinātni, pirmo no visām – zinātni par cilvēka dzīves iekārtu, par sabiedrisko dzīvi, kas prasa darba dalīšanu un, tā tad, cilvēku dalīšanu šķirās un kārtās. Ir nepieciešams, lai visi zinātu, ka vienlīdzības nevar būt dažādu darbības nozīmējumu dēļ, kā arī to, ka nevar vienādi atbildēt likuma priekšā tas, kas ar savu rīcību kompromitē veselu kārtu, un tas, kas neaizskaŗ neko citu, kā tikai pats savu godu. Pareiza zinātne par sociālo iekārtu, pie kuŗas noslēpumiem mēs gojus nepielaižam, visiem rādītu, ka vietai un darbam jātiek saglabātiem noteiktā aplokā, lai nekļūtu par cēloni ļaužu mokām audzināšanas un darba nesaskaņas dēļ. Mācoties šo zinātni, tautas sāks labprātīgi paklausīt valsts varai un viņas noteiktai iekārtai. Bet pie tagadējā zinātnes stāvokļa un virziena, kādu mēs esam tai devuši, tauta, akli ticēdama iespiestajam vārdam, ienīst savā mūsu iedvestajā maldībā un nezināšanā visas kārtas, kuŗas tur par augstākām nekā pati, jo nesaprot katras kārtas nozīmi.

Aprādīto naidu vēl lielāku darīs saimnieciskā krize, kas apturēs biržas darījumus un rūpniecību. Pa visiem mums pieejamiem pagrādes ceļiem un ar zelta palīdzību, kas viss atrodas mūsu rokās, sagatavojuši vispārēju saimniecisko krizi, mēs izmetīsim uz ielas lielus pūļus strādnieku vienā laikā visās Eiropas valstīs. Šie pūļi ar baudu metīsies izliet to asinis, kuŗus viņi savā nezināšanā apskauž jau no bērnības, un laupīt viņu īpašumu.

M ū s ē j o s v i ņ i n e a i z s k a r s, jo uzbrukuma brīdis mums būs iepriekš zināms, un mēs būsim spēruši soļus savējo aizsardzībai.

Mēs pārliecinājām, ka progress vedīs visus gojus pie prāta valstības. M ū s u d e s p o t i s m s arī būs tāds, jo viņš sapratīgā stingrībā nomierinās visus nemierus, izdzīs liberālismu no visām iestādēm.

Kad tauta redzēja, ka brīvības vārdā tā bauda visādus atvieglojumus un pretimnākšanu, tad tā iedomājas, ka viņa ir valdniece un metās pēc varas, bet, protams, kā jau katrs aklais, uzdūrās bezgala daudziem šķēršļiem; viņa metās meklēt vadītāju, nesaprata, ka jāgriežas atpakaļ pie pagātnes un nolika savas pilnvaras mums pie kājām.

Atcerieties Francijas revolūciju, kuŗu mēs nosaucām par „lielo”: viņas sagatavošanas noslēpumi mums labi zināmi, jo tā ir mūsu roku darbs.

Kopš tā laika mēs vadām tautas no vienas vilšanās pie otras, lai viņas arī no mums atteiktos par labu tam c a r a m – d e s p o t a m n o C i a n a s a s i n ī m, kuŗu mēs gatavojam pasaulei.

Pašreizējā laikā mēs kā starptautisks spēks esam neievainojami, jo ienaidniekiem uzbrūkot vieniem no mums, nāk palīgā citas valstis.

Goju tautu nebeidzamais zemiskums, kuŗas lied varas priekšā, ir nejūtīgas pret vājo, nežēlīgas pret pārkāpumiem un piedod noziegumus, negrib panest brīvas iekārtas pretrunas, bet pacieš līdz moceklībai drosmīga despotisma vardarbību – lūk, kas sekmē mūsu neatkarību. No mūslaiku ministru prezidentiem – diktātoriem viņi pacieš un panes pārestības par niecīgāko, no kuŗām agrāk būtu nocirtuši galvas divdesmit karaļiem.

Ar ko izskaidrot šādu parādību, šādu tautas masu nekonsekvenci pret šķietami vienveidīgiem notikumiem?

Šī parādība izskaidrojama ar to, ka šie diktātori caur saviem aģentiem iečukst tautai, ka viņi ar šiem ļaundarījumiem nodara kaitējumus valstij augstāku mērķu – tautu labuma, viņu starptautiskās brālības, solidāritātes un tiesību vienlīdzības dēļ. Saprotams, viņām nesaka, ka tāda apvienošanās varēs notikt tikai zem mūsu valdīšanas.

Un – lūk, tauta notiesās taisnos un attaisnos vainīgos, arvien vairāk pārliecinādamās, ka viņa var darīt visu, kas vien ienāk prātā. Pateicoties tādam lietu stāvoklim, tauta iznīcina katru patstāvību un ik uz soļa rada nekārtības.

Vārds „brīvība” raida cilvēku sabiedrības cīņā pret katru varu, arī pret Dievu un dabas spēkiem. Lūk, tādēļ p ē c m ū s u v a r a s n o d i b i n ā š a n a s m ē s š o v ā r d u i z d z ē s ī s i m n o v ā r d n ī c ā m kā tādu, kas apzīmē dzīvniecisku spēku – pūļa padarītāju par zvēru baru.

Tiesa, šie zvēri katrreiz aizmieg pēc tam, kad padzērušies asiņu, un tad viņus viegli savažot. Bet, ja viņiem nedod asiņu, tad viņi neguļ un cīnās.”

——————————————

Šinī protokolā minētā simboliskā čūska nozīmē Izraēļa bērnu klaiņošanas ceļu pa Eiropu. No Palestīnas nākdami, žīdi 5. g. s. pr. Kr. parādījās Grieķijā. Romā viņi sacēla nekārtības ķeizara Augusta laikā, viduslaikos, arvien tālāk dodamies uz vakariem, ierīkojās Spānijā, tad sāka atkal iet atpakaļ un austrumiem. 18. g. s. viņi spēlēja vislielāko lomu Francijā, 19. g. s. – Vācijā, 20. g. s. – Krievijā. No Maskavas čūskas galva mūsu dienās devās uz Balkāniem, lai satvertu savu asti un „loks noslēgtos”. Bet Bulgāriju un Dienvidslaviju žīdiem – komūnistiem vairs neizdevās dabūt savā varā: spoža asmens cirtiens ķēra čūsku kaklā…

Kas zīmējas uz „Caru – despotu no Cianas asinīm”, tad šinī lomā parādījās „tēvs un skolotājs” Staļins, kas žīdu uzdevumā gribēja nodibināt viņu pasaules varu.

Ka Krievijā valdīs terors un ka strādnieku tur turēs mūžīgā badā un piekusumā, tas atkal izrādās iepriekš uzrakstīts Cianas protokolos.

Padomju valsts iedzīvotāji tika nospiesti tā, lai viņiem neatliktu ne laika, ne iespējas domāt par kaut ko citu, izņemot dzīves visnepieciešamāko prasību kaut visminimālāko apmierināšanu. Bet nu ir ļoti zīmīgi, ka uz ž ī d i e m šīs padomju dzīves likstas neattiecās. Padomju tautsaimnieks Larins (žīds), savā darbā „Žīdi un antisemītisms PSRS”, 241. lp., pastāsta, ka kādā strādnieku sapulcē Maskavā 1928. g. viņam esot iesniegti, starp citu, šādi jautājumi:

Kādēļ žīdi ir bagāti, kādēļ viņiem ir savi maiznieki, savi miesnieki u.t.t.?

Kādēļ žīdi, kas ieradušies no Berdičevas un citām pilsētām, tūdaļ dabū dzīvokļus? Stāsta pat anekdotu, ka no Berdičevas esot ieradies pēdējais žīds un nodevis pilsētas atslēgas Kaļiņinam.

Kādēļ žīdi nestāv rindās?

Kādēļ žīdi darbā un dienestā viens otru „velk”? Krievi to nedara.

Kādēļ antisemītisms rodas tikai pret žīdiem un ne pret citām tautām?

Kādēļ žīdus tik maz redz darba biržās?

Kādēļ žīdi nestrādā smagu darbu?

Kādēļ valdība nesper soļus pret žīdu buržuazijas ieceļošanu Maskavā?”

Šie jautājumi jau paši par sevi apliecina faktus, ko nevarēja neredzēt arī krievu strādnieki: viņi, šie strādnieki, redzēja, ka viņi var tikai ar mokām apmierināt savas visprīmitīvākās vajadzības pēc uztura un dzīvokļa, bet ka žīdi šādu raižu nepazīst. Krievi redzēja, ka žīdiem arī padomju iekārtā ir „buržuazija”, kas sabrauc Maskavā no provinces „rebes” dzīt, un ka žīdi ir un paliek bagāti.

Uz kā rēķina tas notika? – Uz apspiestās tautas rēķina, kuŗai jāstrādā vissmagākais darbs mūžīgā „sociālistiskā sacensībā”, pie kam arī ar šo darbu tā nevarēja nopelnīt vairāk kā vēderam, bet no darba pārpalikušais „brīvais” laiks bija jāpavada dažādās komitejās un semināros, lai cilvēks būtu mūžam nebrīvs, mūžam komūnistu varā, lai viņam nebūtu laika sākt domāt un attapties, kā mēs visi to gluži labi zinām arī no Padomju Latvijas 1940.-41. g. prakses, un kas savā laikā jau pirms vairāk nekā 40 gadiem smuki paredzēts trešā Cianas protokolā.

Interesanti aizrādīt arī uz to protokola vietu, kuŗā teikts, ka „uzbrukšanas moments būs zināms” un „m ū s ē j o s v i ņ i n e a i z t i k s”. Literātūrā atrodam liecības, ka žīdi bijuši ļoti labi informēti par 1917. gada revolūcijas tuvošanos un pie laika nobēdzinājuši savu mantu.

Vēl var pieminēt, ka Parīzes komūnas laikā 1871. gadā, neraugoties uz nemitīgo nacionālizēšanu un rekvizēšanu, žīdu īpašumi palika neaizskarti. Komūnāri neaiztika nevienu no Parīzes Rotšildu 150 namiem.