„Cianas gudro protokolu” tulkojums ar komentāriem, kādus tiem var dot mūsu dienās, noskaidro žīdu mērķus.

Kaut arī šai tautai – nekādā ziņā nedrīkst uzskatīt žīdismu tikai kā ticību, bet gan jāvadās no tautības un rases – nav oficiālas valdības, tomēr nav šaubu, ka tai ir savi „gudrajo” centri. Mēs jau ievadā pieminējām Alliance Universelle Israélite Parīzē un Bnei-Brit žīdisko ložu, tālāk cionistu organizācijas, kas spēlējušas un spēlē tik lielu lomu. Othmar’s Krainz’s grāmatā „Juda entdeckt Amerika” (116. lapp.) par vispasaules žīdu valdību apzīmē „Amerikas žīdu apvienoto padomi” („The American Jewish Joint Consultative Council”), kas dibināta 1933. gadā, un kuŗai ir plašs aparāts, daudzas nodaļas, aģentūras un sakari visdažādākajās pasaules malās. Bet, šādas centrālas organizācijas pastāvēšanu mums nemaz nevajag pierādīt. To parāda paši žīdi, saceldami milzu brēku visās iespējamās valstīs, tiklīdz kaut kur aizskaŗ kāda žīda intereses, kā arī zīmēdami konkrēti uz sevi un censdamies atspēkot visus pret žīdiem v i s p ā r ī g i izteiktos pārmetumus.

.

Polītiskā ziņā lielu skaidrību rada tagadējais kaŗš, kad vienā pusē stāv valstis, kas pilnīgi nonākušas žīdu ietekmē, bet otrā pusē – tās, kas no šīs ietekmes atsvabinājušās.

Žīdu vara Padomju Krievijā šinī darbā jau diezgan raksturota. Krievija bija domāta kā centrs, no kuŗa pilnīgai žīdu diktātūrai jāpārņem visa pasaule. Zīmīgi, ka šī ir tieši tā zeme, kur „Cianas gudro protokoli” tika vispirms publicēti.

Anglija un Savienotās Valstis nostājās padomju pusē. Anglija jau stipri pāržīdota. Kamēr 100 gadus atpakaļ britu salās bija tikai 30.000 žīdu un notika sīvas debates par to, vai žīdus pielaist vai nepielaist komūnālos amatos un parlamentā, tagad jau žīdi ieņem noteicošas vietas valsts vadībā un pilnīgi saradojušies ar angļu aristokratiem. Viņiem pieder desmiti tūkstoši akru zemes un milzīgi kapitāli. Viens no ievērojamākajiem cionistiem un reizē Anglijas sabiedriskajiem darbiniekiem, Alfrēds Monds, atstāja savam dēlam noteicošo vietu desmit komerciālās sabiedrībās ar miljoniem mārciņu pamatkapitālu, no kuŗām viena kontrolē 50 ķīmiskās ražošanas firmas, bet kāda cita 80% no Velsas antracita produkcijas. Anglija ir žīdu plūtokratijas zeme. Tagad žīdu skaits Anglijā, nerēķinot dominijas, pārsniedz miljonu. Skaidrs, ka lielākā daļa no tiem ir svešinieki, kas jaunākā laikā ieklīduši imigracijas ceļā.

Amerikas Savienotās Valstīs tāpat žīdiem noteicošais vārds polītikā, presē, saimniecībā. 1934. g. 27. jūnijā agrākais kongresa banku un finansu komisijas priekšsēdētājs Mak Fadrens izteicās: „Kopš lielā pasaules kaŗa mums nav bijis valdības, kuŗai Bernards M. Baruchs nebūtu bijis galvenais padomnieks polītikas, saimniecības un finansu lietās. Un katra valdība, kas sekoja viņa padomiem, arvien dziļāk grima finansu chaosā”.

Žīds Baruchs arī tagad spēlē lielu lomu pie Vašingtonas valdības, kas vispār atrodas dziļā brīvmūrnieku ietekmē. Un žīdus bieži gandrīz vairs nav iespējams atšķirt no āriskajiem amerikāņiem. Augsti Savienoto Valstu polītiķi ir vai nu žīdi, vai brīvmūrnieki. Pats prezidents Ruzvelts – masoņu ložas loceklis, 33. pakāpes „brālis”.

Patlaban notiek tik grandioza un tik izšķiŗoša cīņa par vai pret žīdu pasaules varu, kāda līdzšim vēsturē vēl nav bijusi.

Nav brīnums, ka žīdi tagad par savu lielāko ienaidnieku uzskata Vācijas valsts un tautas vadoni Ādolf’u H i t l e r’u. Pirms pasaules kaŗa no žīdiem par lielāko viņu tautas ienaidnieku bija iekliegts Krievijas cars Nikolajs II, kaut gan tā valdīšanu nevarēja ne salīdzināt ar tagadējiem žīdu čekas briesmoņu paņēmieniem. Toreiz bija populāra kāda pastkarte, kuŗā cars attēlots kā žīdu „kapores gailis”. Pie žīdiem ir paradums, ap Miķeļiem – žīdisko jaungadu nokaut kā upuri par grēku piedošanu gaili, tāpēc, ka žīdu valodā līdzīgs apzīmējums ir vārdiem „gailis” un „cilvēks” („gebr”) un uz visādām machinācijām gatavais žīds labprāt „iesmērē” Jāvem savā vietā putnu.

Līdzīgā kārtā žīdi domāja pieveikt Ādolf’u Hitler’u, bet viņš aizsteidzās tiem priekšā. Tagad žīdi paši ir „kapores gaiļi”.

Pasaules izšķiŗošā cīņa nenorisinājās tā, kā žīdi to bija iedomājušies. Šinī ziņā Ādolf’s Hitler’s izrādījās pārāks pravietis. Kādā savā runā viņš izteicās, ka, ja starptautiskajam žīdismam vēlreiz izdotos iegrūzt cilvēci pasaules kaŗā, tad sekas nebūtu vis Vācijas vai kristīgās pasaules bojā eja, bet gan žīdu rases iznīcināšana Eiropā. To kaŗa norise arī rāda. Pasaules žīdismam ir doti milzu triecieni. Daudzās zemēs salauzta viņu administrātīvā, ekonomiskā un kultūrālā vara. Bet ir vēl valstis, kur āriešiem nav atvērušās acis, kur tie ļauj žīdiem sevi izmantot un postā vest. Tāpat vēl gana mūsu tautas brāļu, kas ar žīdisma slepenajiem mērķiem visumā nebija iepazinušies. Tiem domāta šī grāmata. Āriešu acu atvēršana arī nozīmē zaudējumu žīdismam, vēl bīstamāku, nekā atsevišķie soļi viņu varas un bagātības mazināšanai. Tādēļ agrāk šādas grāmatas nevarēja iznākt, jo žīdiem pakalpīgās valdības tās lika apķīlāt un sadedzināt. Šis sacerējums sarakstīts āriskās nostājas noskaidrošanai, kā arī materiālu apgaismošanai, kas attiecas uz žīdu darbību. Protokolu komentēšanai izmantoti galvenā kārtā mūsu lasītājiem pazīstamie Latvijas un Krievijas apstākļi.

Kas lasa protokolus un redz, cik dziļi to mācības iesakņojušās žīdu psīchikā, tas sapratīs, ka lielajai cīņai bija dabīgi jānoved pie pasaules kaŗa 1941. gadā.