(CIANAS GUDRO PROTOKOLI)
Saimnieciskie kaŗi – žīdu pārsvara pamats. Administrācija izskata pēc un „slepenpadomnieki”. Graujošo mācību sekmes. Pielāgošanās polītikā. Preses loma. Zelta maksa un žīdu upuŗu vērtība.
„Vajadzīgs panākt, lai kaŗi pēc iespējas, nedotu territoriālus ieguvumus: tad tie norisināsies saimnieciskā plāksnē, kuŗā tautas iepazīsies ar mūsu spēku, izlietodamas mūsu palīdzību, bet apstākļi n o d o s a b a s p u s e s m ū s u s t a r p t a u t i s k ā s a ģ e n t ū r a s r ī c ī b ā, kuŗai ir miljoni acu un kuŗa nepazīst nekādu robežu. Tad mūsu starptautiskās tiesības izdzēsīs tautu nacionālās tiesības…
Administrātori, kuŗus mēs izraudzīsim no publikas, atkarībā no viņu verdziskajām spējām, nebūs valdīšanai sagatavotas personas, tādēļ viņi viegli tiks par figūriņām mūsu zinātnieku un ģenialo padomnieku rokās, tādu speciālistu, kas jau no agras bērnības sagatavoti visas pasaules valdīšanai. Kā jums zināms, šie mūsu speciālisti smēlušies valdīšanai vajadzīgās ziņas no mūsu polītiskajiem plāniem, no vēstures pieredzes, no katra momenta apsvēršanas. Goji neļaujas vadīties no bezpartejiskiem vēstures novērojumiem, bet gan no teorētiskas rutīnas… Tādēļ mums nav ar viņiem ko rēķināties – lai viņi priecājas līdz reizei, vai arī dzīvo cerībās uz jauniem priekiem, vai atmiņās par pārdzīvotiem. Lai viņiem liekas svarīgākais tas, ka mēs viņus esam iespaidojuši atzīt par zinātnes (teorijas) mācību. Šādā nolūkā mēs ar savu presi pastāvīgi audzinām aklu ticību tai. Goju inteliģenti leposies ar zināšanām un, loģiski nepārbaudīdami tās, pielietos darbā visas zināšanas, kuŗas sakombinējuši mūsu aģenti, lai varētu ietekmēt prātus mums vēlamā virzienā.
.
Nedomājiet, ka mūsu apgalvojumi ir kaili: ievērojot mūsu sagatavotos darvinisma, marksisma, nicšeisma panākumus. Vismaz mums jābūt skaidrai šo virzienu ārdošai nozīmei priekš goju prātiem.
Mums jārēķinās ar tautu modernām domām, raksturiem, tendencēm, lai nepielaistu kļūdas polītikā un administrātīvu lietu vadīšanā. Mūsu sistēmas virskundzību, kuŗas mēchanisma daļas var iekārtot dažādi, atkarībā no mūsu ceļā sastopamo tautu temperāmenta, nesekmēsies piepildīt, ja viņas praktiskā pielietošana nedibināsies uz pagātnes rezultātiem sakarā ar tagadni.
Moderno valstu rīcībā atrodas liels spēks, kas tautā rada domu kustības – tā ir prese. Preses uzdevums – it kā formulēt nepieciešamās prasības, tautas vārdā izteikt sūdzības, izteikt un arī radīt neapmierinātību. Presē triumfē runas brīvības princips. Bet valstis nemācēja šo spēku izlietot; un viņš p ē k š ņ i a t r a d ā s m ū s u r o k ā s.
Caur viņu mēs ieguvām ietekmi, paši palikdami ēnā, pateicoties viņai mēs sakrājām savās rokās zeltu, kaut arī mums to nācās izcelt no asiņu un asaru straumēm… Bet mēs atpirkāmies, ziedodami daudzus no savas tautas. K a t r s u p u r i s n o m ū s u p u s e s D i e v a p r i e k š ā i r v ē r t s t ū k s t o t i g o j u.”
——————————————
Tādā talmudistu valodā noslēdz otro protokolu modernais žīds, aizrādīdams šinī svarīgajā tekstā uz pasauli virzošajiem spēkiem – saimnieciskajām cīņām un presi. Prese dēmokratiskajās un lielinieciskajās zemēs liek tautām domāt tā, kā žīds to vēlas. Jo žīdu žurnālisti un izdevēji tur presi savās rokās. Arī mēs, latvieši, jau sākām manīt žīda pirkstu savā bijušajā presē. Vispirms starptautiskais, glumais žīds mums stādījās priekšā kā „ā r z e m j u k o r e s p o n d e n t s”.
Viņš, lūk, tiekot iekšā tādās polītisko noslēpumu virtuvēs, kur neveiklo latviešu zemnieku nemaz nelaižot iekšā! Vai tad mūsu lasītāji zināja, ka žīdiņš daudzos gadījumos nemaz ne pie kādiem valstsvīriem netiek, ja tie nav viņa paša tautības, bet gan „izzīž” korespondences no pirksta, sēdēdams kafejnīcā kopā ar saviem amata brāļiem. Vācijas presi žīdiem izdevās stingri saņemt savās rokās bijušās dēmokratiskās ķezarvalsts laikā. Lielākās, visā pasaulē izplatītās avīzes: „Berliner Tageblatt”, „Vossische Zeitung”, bija žīdu rediģētas un izdotas. Neskaitāmus arodnieciskās preses izdevumus līdz nacionālsociālistu nākšanai pie varas arī vadīja žīdi. Viņi pat „brūvēja” speciālu žurnālu konsevātīvām vācu aprindām: „Das Neue Deutschland”.
Tāpat vecā Krievija neprata nosargāties pret žīdu ietekmi. Kaut gan žīdiem bija aizliegts dzīvot ārpus viņiem noteiktā apgabala, pirmās ģildes tirgotāji un akadēmiķi drīkstēja nomesties arī valsts iekšienē, taču galvaspilsētas vārti viņiem bija slēgti. Tomēr, bagātie žīdi apgāja ar likumu apkārt arī šim noteikumam, sevišķi tādēļ, ka vecajā Krievijā kristītu žīdu vairs neuzskatīja par žīdu. Pēterpils avīzes visas piederēja žīdiem, vai arī tika no viņiem sarakstītas. „Reč” bija Hessena un Vinavera rokās, „Birževija Vedomostji” – Proppera, „Russkija Vedomostji” – Žollosa. Pat nacionālistiskā „Novoje Vremja” pēc izdevēja Suvorina nāves pārgāja žīdu sabiedrības īpašumā.
Kas attiecas uz p a d o m j u presi, tad tajā strādāja gandrīz žīdi vien. Tādēļ tad arī laikam, kaut lielinieku žurnālistiem tieksme uz pseidonīmiem, pēdējā laikā avīzes parakstīja tikai anonimas „redakcijas kolēģijas”. „Pravdas” galvenais redaktors bija Mechlis, ārpolītiskais redaktors Zaruchimovičs, pārējie redaktori un svarīgākie līdzstrādnieki Tāls, Steckis, Bīrmanis, Manuiļskis un Koļcovs. Koļcovs (īstenībā Belostokas žīds Frīdlands) bija arī laikrakstu un žurnālu „tresta” „Žurgaz” vadītājs. „Izvestijā” agrāk ārpolītiskais redaktors bija žīds Radeks-Zobelsons, pēc viņa krišanas nežēlastībā vietā nāca kāds Vigiliss, kuŗa īstais vārds bija Rozenblats. Pārējie ievērojamākie līdzstrādnieki: žīdi Lapinskis (Levensons), Iļja Erenburgs, Menkess, Gotlībs un karikatūrists Jefimovs (īstenībā feļetonista Frīdlanda-Koļcova brālis).
Kas attiecas uz žīdiem kā k a ŗ a s a i m n i e c i s k a j i e m i z m a n t o t ā j i e m, tad Henrijs Fords ļoti zīmīgi aizrāda savā grāmatā „Internacionālais žīds”: Žīdu finanses izturas vienādi pret savstarpējiem pretiniekiem, viņas galvo par abiem un tādā kārtā nepazaudē nekad. Tā kā žīdi stāv abās pusēs, tad viņi vienmēr atrodas pie uzvarētājiem, un viņu miera nosacījumi ir tādi, ka tie sedz viņu zaudējumus uzvarēto pusē. Tāda nozīme un tāds mērķis bija žīdu saplūšanai miera konferencē.”
Tur satikās starp citiem Savienoto Valstu kaŗa rūpniecības „šeftmanis” Felikss Varburgs ar savu ciltsbrāli Maksi Varburgu, kas pirmā pasaules kaŗa laikā bija mācējis lomu vilkt Eiropas centrālajās valstīs.
Krievijā pēc Kerenska apvērsuma daudz žīdu nostājās Kerenska pusē, bet vēl vairāk saplūda ar lieliniekiem. Tā vai tā – žīdiem vajadzēja vinnēt!
Kad Staļins 1923. gadā uzsāka cīņu ar Trocka-Zinovjeva opoziciju, ievērojamākie žīdu lielinieki pulcējās kā ap Staļinu, tā ap Trocki. Kādas arī nebūtu cīņas iznākums – žīdi kā tauta nedrīkstēja zaudēt!…