(CIANAS GUDRO PROTOKOLI)
Vara nozīmē tiesības. Brīvības ideja. Liberālisms. Zelts. Ticība . Pašvaldība. Kapitāla despotisms. Iekšējais ienaidnieks. Pūlis. Anarchija. Polītika un morāle. Stiprā tiesības. Brīvmūrnieku-žīdu varas nepārvaramība. Mērķis attaisno līdzekļus. Pūlis – aklais. Polītiskā ābece. Partiju kaŗi. Patvaldība – mērķtiecīgais valdīšanas veids. Spirts. Klasicisms. Izvirtības. Brīvmūrnieku-žīdu valdības principi un noteikumi. Terors. Brīvība, vienlīdzība, brālība. Dinastiskās valdīšanas princips. Goju aristokratijas privilēģiju iznīcināšana. Jaunā aristokratija. Brīvības abstrakcija. Tautas vietnieku maināmība.
„…Atmetuši liekas frazes, runāsim par katras domas nozīmi, apgaismosim apstākļus ar salīdzinājumiem un slēdzieniem.
Tā tad, es formulēju mūsu sistēmu no mūsu un goju viedokļa.
Jāaizrāda, ka ļaudis ar ļauniem instinktiem ir vairākumā, tādēļ labākos rezultātus viņu valdīšanā sasniedz ar varu un iebiedēšanu, bet ne ar akadēmisku spriešanu.
Katrs cilvēks cenšas tikt pie varas, katram gribētos kļūt par diktātoru, ja tikai viņi varētu to, bet pie tam retais nebūtu gatavs upurēt visu pārējo ļaužu labumu savu labumu sasniegšanai.
.
Kas savaldīja plēsīgos zvērus, kuŗus sauc par cilvēkiem? Kas viņus vadīja līdz šim laikam?
Sabiedriskās iekārtas sākumā viņi padevās rupjai un aklai varai, pēc tam – likumam, kas ir tā pati vara, tikai maskēta. Tā tad, slēdzu, ka pēc dabas likuma k a m v a r a, t a m t i e s ī b a s.
Polītiskā brīvība ir ideja, bet ne fakts. Šo ideju vajag mācēt pielietot, kad par idejisku „kumosu” vēlas iegūt tautas piekrišanu savai partijai, ja tā nodomājusi salauzt otru, kas atrodas pie varas. Šis uzdevums tiek atvieglots, ja pretiniekam pašam pielīp brīvības ideja, tā saucamais liberālisms, un idejas dēļ viņš atsakās no savas varas. Tā tad arī parādās mūsu teorijas triumfs: Jo zemi vadošās valdības grožus pēc dabas likuma tūdaļ satveŗ cita roka, tādēļ, ka aklais tautas spēks pat vienu dienu nevar iztikt bez vadības, un jaunā vara tikai stājas vecās vietā, kas liberālisma novājināta.
Mūsu laikos liberālo valdnieku vietā stājusies zelta vara.
Bija laiks, kad valdīja ticība. Brīvības ideja nav reālizējama, tādēļ ka neviens nemāk viņu izlietot ar mēru. – Vajag tikai tautai uz kādu laiku dot pašvaldību, un šī pašvaldība pārvērtīsies izlaidībā. No šā brīža ceļas savstarpējas ķildas, kas drīz pāriet sociālās cīņās, no kuŗām valstis sāk degt un viņu nozīme pārvēršas par pelniem.
Vai valsts pati novājinās konvulsijās, vai arī iekšējās ķildas to nodod ārējo ienaidnieku varā – katrā gadījumā viņu var skaitīt par neglābjami pazudušu; viņa ir mūsu varā. Kapitāla despotisms, kas viss atrodas mūsu rokās, sniedz valstij salmiņu, pie kuŗas tai gribot negribt jāķeras, jo citādi tā iekritīs bezdibenī.
Vai vesels loģisks prāts var cerēt sekmīgi vadīt ļaužu pūļus ar saprātīgiem pārliecinājumiem vai pierunājumiem, kad iespējama pretruna, kaut arī bezjēdzīga, bet tāda, kas pavirši domājošai tautai var izlikties patīkamāka?
Ļaudamies vadīties tikai no sīkām kaislībām, ticējumiem, ierašām, tradicijām un sentimentālām teorijām, ļaudis pūlī un pūļa ļaudis padodas partiju ķildām, kas neļauj vienoties pat uz tīru saprātīgu pārrunu pamata. Katrs pūļa lēmums atkarīgs no gadījuma vai mākslīgi radīta vairākuma, kuŗš, nezinādams polītiskos noslēpumus, taisa absurdus lēmumus, tā valdīšanā ienesot anarchijas dīgli.
Polītikai nav nekā kopēja ar morāli. Valdnieks, kas seko morāles principiem, nav polītisks, un tādēļ ir nedrošs savā tronī. Kas grib valdīt, tam jābūt viltīgam un jāprot izlikties.
Tautas augstās īpašības – vaļsirdība un godīgums – polītikā nozīmē trūkumus, tādēļ, ka viņas nosviež no troņiem labāk un drošāk par stiprāko ienaidnieku. Šādas īpašības lai ir goju valstu atribūti, mums nevajaga vadīties no viņām.
Mūsu tiesības ir spēkā. Vārds „tiesības” ir abstrakta un near ko nepierādīta doma. Šis vārds nozīmē ne vairāk kā to: dodiet man to, ko es gribu, lai es ar to iegūtu pierādījumu, ka esmu par jums stiprāks.
Kur sākas tiesības? Kur viņas beidzas?
Valstī, kur vāja varas organizācija, kur likumi un valdnieks bezpersonīgi, pie kam šo bezpersonību radījušas liberālismā savairojušās tiesības, es smeļos jaunu tiesību – mums vajag celties ar savu stiprā tiesību un sagraut visu pastāvošo kārtību un iestādījumus, uzlikt savu roku likumiem, pārtaisīt visas iestādes un kļūt par to valdniekiem, kas atdevuši mums savas varas tiesības, atteikdamies no viņiem labprātīgi, liberāli…
Tā kā tagad visas varas šķobas, tad mūsu vara būs neuzvaramāka pār visām citām, jo viņa paliks neredzama, līdz būs tiktāl nostiprinājusies, ka nekāda viltība vairs nespēs viņu apdraudēt.
No pārejošā ļaunā, ko esam spiesti tagad darīt, celsies nesatricināms valdīšanas labums, kas atjaunos tautas dzīves mēchanisma pareizo gaitu, ko liberālisms sabojāja. Rezultāts attaisno līdzekļus. Veltīsim savos plānos vērību ne tik daudz labajam un tikumīgajam, cik vajadzīgajam un derīgajam.
Mūsu priekšā ir plāns ar stratēģiski izskaidrotu līnīju, no kuŗas nedrīkst atkāpties, ja negrib riskēt ar daudzu gadu simteņu darbu izpostīšanu.
Lai izstrādātu mērķveidīgas darbības plānu, jāņem vērā pūļa zemiskums, nepastāvība, nenoteiktība, viņa nespēja saprast un cienīt pašu dzīves, pašu labklājības noteikumus. Jāaptveŗ, ka pūļa vara ir akla, nesaprātīga, pūlis neprāto, bet klausās pa labi un pa kreisi. Akls nevar vadīt aklos, nenovezdams viņus pie bezdibeņa, tā tad, pūļa ļaudis, kas uzpeld no tautas, kaut viņu gudrība arī būtu ģeniāla, ja tie nekā nesaprot polītikā, nevar uzstāties kā pūļa vadītāji, pretējā gadījumā tie pazudinās visu tautu.
Tikai persona, kas no pat bērnības sagatavota valdīšanai, var zināt no polītiskiem burtiem sastādāmus vārdus.
Tauta, kas atstāta sevis pašas, tas ir, no pašas vidus izvirzījušos ļaužu vaļai, tiek sagŗauta no partiju ķildām, kas ceļas no tieksmes pēc varas un goda un nekārtībām to rezultātā. Vai tad tautas masas var mierīgi, bez sacenšanās spriest, kārtot valsts lietas, kas nav sajaucamas ar personīgajām interesēm?
Vai viņas var aizstāvēties pret ārējiem ienaidniekiem? Tas nav iedomājams, jo, ja plānu saskalda tik daļās, cik pūlī galvas, tad tas zaudē veselumu un tādēļ kļūst nesaprotams un neizpildāms.
Tikai patvaldnieka galvā var tikt izstrādāti plaši un skaidri plāni, kārtībā, kas visu noteic valsts mašīnas mēchanismā; no tā secināms, ka vara, kas mērķtiecīgi kalpo valsts labumam, koncentrējama vienas atbildīgas personas rokās. Bez a b s o l ū t a d e s p o t i s m a nevar būt civilizācijas, jo to neveido masas, bet gan to vadītājs, kas viņš arī nebūtu. Pūlis ir barbars, kas savu barbarismu parāda katrā gadījumā. Tiklīdz pūlis satveŗ savās rokās brīvību, viņš to ātri pārvērš anarchismā, kas pats par sevi ir barbarisma augstākā pakāpe.
Uzlūkojiet spirtā apdullinātus dzīvniekus, kuŗus apreibinājis alkohols, kuŗa bezmēra lietošanas tiesības dotas līdz ar brīvību. Mēs nevaram arī mūsējiem ļaut noiet tik tālu… Goju tautas alkoholisko dzērienu apdullinātas, bet viņu jaunatne apdullināta no klasicisma un agras izvirtības, kuŗā to ievilka mūsu aģentūra – guvernieri, sulaiņi, guvernantes – bagātos namos, pārdevēji u. c., mūsu sievietes goju uzdzīves vietās. Pie šīm pēdējām es pieskaitu arī tā saucamās „sabiedrības dāmas”, viņu brīvprātīgās sekotājas izvirtībā un greznībā.
Mūsu parole – spēks un liekulība. Tikai spēks uzvar polītiskās lietās, īpaši, ja tas apslēpts talantos, kas nepieciešami valstsvīriem. Vardarbībai jābūt par principu, bet viltībai un liekulībai – par noteikumu valdībām, kas nevēlas nolikt savu kroni kādas jaunas varas aģentiem pie kājām. Šis ļaunums ir vienīgais līdzeklis kā tikt pie mērķa – labuma. Tādēļ lai neatsakāmies no uzpirkšanas, pievilkšanas un nodevības, kad tām jākalpo mūsu mērķa sasniegšanai. Polītikā vajag mācēt ņemt svešu īpašumu bez kautrēšanās, ja ar to mēs sasniegsim padevību un varu.
Mūsu valstij, kas ies par mierīgas iekaŗošanas ceļu, ir tiesība apmainīt kaŗa briesmas pret mazāk acīs krītošiem un lietderīgākiem s o d i e m, ar kuŗiem vajag uzturēt t e r o r u, kas nodrošina aklu paklausību.
Jau senos laikos mēs pirmie izsaucām vārdus tautā: „b r ī v ī b a, v i e n l ī d z ī b a, b r ā l ī b a”, vārdus, kuŗus kopš tiem laikiem tik daudz reizes atkārtojuši neapzinīgi papagaiļi, kas saskrēja uz šiem kumosiem no visām pusēm un līdz ar tiem aiznesa pasaules labklājību un īstu personas brīvību, kas agrāk bija pasargāta no pūļa spiediena. Itin kā gudrie, inteliģentie goji nesaprata šo vārdu abstraktību, nesaprata viņu nozīmes un savstarpējās sakarības pretrunas, neredzēja, ka dabā nav vienlīdzības, nevar būt brīvības, ka pati daba nodibinājusi prāta un rakstura īpašību un spēju nevienādību, tāpat kā padotību viņas likumiem, nesaprata, ka pūlis ir akls spēks un ka viņa izraudzītie vienas dienas valdnieki polītiskā ziņā tikpat akli, kā viņs pats…
Visas pasaules malās vārdi „brīvība, vienlīdzība, brālība” pievilka ar mūsu apmāto aģentu palīdzību mūsu rindās veselus leģionus ļaužu, kas sajūsmā nesa mūsu karogus. Īstenībā šie vārdi bija kā tārpi, kas grauza goju labklājību, kas visur iznīcināja mieru, solidāritāti, graujot valstu pamatus. Jūs redzēsiet vēlāk, ka tas sekmēja mūsu uzvaru: tas deva mums starp citu iespēju, iegūt svarīgāko trumpi – panākt privilēģiju atselšanu, citiem vārdiem, iznīcināt goju aristokratijas būtību, kas bija tautu vienīgais aizsargvalnis pret mums. Uz dabīgās un dzimtās aristokratijas drupām mēs uzcēlām savu inteliģences, vispirmā kārtā naudīgās, aristokratiju. Šis jaunās aristokratijas cenzu mēs nolikām bagātībā, kuŗas apmēri atkarīgi no mums, un zinātnē, kuŗu virza mūsu gudrajie.
Mūsu uzvaru atviegloja vēl tas, ka satiksmē ar mums vajadzīgiem cilvēkiem mēs allaž spēlējām uz cilvēku prāta pašām jūtīgākajām stīgām: aprēķina, kārības, materiālo vajadzību nepiepildamības. Bet katra no uzskaitītajām īpašībām par sevi var nokaut iniciātīvu, atdodot cilvēka gribu tā rokās, kas samaksā viņa darbošanos.
Brīvības abstrakcija deva iespēju pārliecināt pūli, ka valdība nav nekas cits, kā tautas-zemes īpašnieka pārvaldnieks un ka to var nomainīt, kā nonēsātus cimdus.
Tautas vietnieku maināmība nodeva viņus mūsu rīcībā un it kā mūsu nozīmējumam.”
——————————————
Jau pats pirmais protokols satur diezgan daudz arī „nenovecojošu vērtību” – norāda žīdisma polītikas pamatprincipus, kas kopš gadu simteņiem iet uz noteiktu mērķi: apgāžot goju troņus un altāŗus, nodibināt visās valstīs dēmokratiju, kas faktisko varu nodod naudīgiem rokās, lai pēc tam ievestu lieliniecismu – kur žīdiskā valdnieka seja vairs netiek aizklāta, kur viņš nekautrīgi iznāk priekšā un piespiež tautas sev klausīt ar asiņainu teroru, ar spīdzināšanām un nāves sodiem, jeb, kā pirmā protokolā atklāti pasacīts – ar despotismu.